Direktori un viņu aktieri

Vispirms masu medijos parādās KNAB informācija par "aizdomās turamā statusa" piemērošanu DT direktoram Aivaram Līnim par senu laiku "grēkiem" (apmēram 2002. -2004. gadu) – par viņa kā Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā administratīvais asistenta iespējamām nelikumīgām manipulācijām ar naudu (21 000 Ls).

Pēc pāris dienām, gluži kā sniega pikai no kalna veļoties, no KNAB atkal "noplūst"  dienesta informācija par to, ka A.Līnis un nu jau arī viņa kolēģis no Nacionālā teātra Ojārs Rubenis (kuram, līdzīgi A. Līnim ar EK naudu, uz kakla jau ir viena lieta – joprojām neatrisinātā "digitalizācijas afēra") tiekot turēti aizdomās par, iespējams, "ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu" savtīgos nolūkos – proti, viņi kā Dailes un Nacionālā teātru galvenie "eksperti" viens otram snieguši maksas konsultācijas par abu teātru savstarpējās sadarbības stratēģijām.

Šāds darījums patiesībā nav nekas nedz nosodāms, nedz krimināls brīvās konkurences tirgus ekonomikas apstākļos un vēl ņemot vērā abu kultūras iestāžu specifisko darbību un to īpatno juridisko statusu – bet šī ir pilnīgi cita pētījuma tēma, cik juridiski nemākulīgi Kultūras ministrija joprojām "noformē" savas pakļautības iestādes, kas, citstarp, tieši pieļauj minētos "savstarpējos norēķinus" starp direktoriem (atcerieties pērnās atvasaras publisko brēku par teātru direktoru = absurdo kapitālsabiedrību valžu vienīgo locekļu algu apcirpšanu, kas realitātē izrādījās juridisks fufelis, cēlies no nesakārtotām birokrātiskām attiecībām ar valsti).

PIRMAIS CAURUMS

Domāju, es neesmu vienīgais, kuru Latvijā interesē jautājums, pēc kādiem kritērijiem notiek "informācijas noplūde" no KNAB, kas vienā masu medijā tiek dēvēta par "dienesta informāciju", bet citā – par "oficiālo informāciju"?

Turklāt šī regulārā  KNAB "noplūde" kaut kā nelīmējas kopā ar KNAB pārstāvja Andra Vitenburga visnotaļ pragmatiskajiem vārdiem, ka "izmeklēšanas interesēs biroja prakse nav atklāt informāciju par pārbaudāmajām amatpersonām un institūcijām".

Tātad gadījums ar Dailes un Nacionālā teātra direktoru "šeptītēm" mūsu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam nešķiet ierastās "biroja prakses" cienīgs? Kādēļ? (Negribētos taču domāt, ka tikai kā "paraugprocesa piemērs", ka KNAB, redz, nopietni strādā – žuļikus pie 2000 valsts latu izšķērdēšanas esam pieķēruši un vēl ilgi spiegojuši, vai kāds direktors teātra benzīnu lej teātra vai tā aktieru privātajās mašīnās...)

Kaut kā nožēlojami tas viss un patiešām atgādina brāļu Kaudzīšu romāna varoņa vārdus par "mazajiem zagļiem", kurus tupina cietumā, bet lielos – nu, līdz tiem "knābim" zarna par švaku (piedodiet par populismu).

OTRAIS CAURUMS

Kopā ar tumšo "direktoru lietu" – kā jau apteātra vidē klājas - tika pasniegts arī saldais ēdiens. Svētdienas vakarā TV3 raidījumā Nekā personīga mums bija iespēja noskatīties lielisku teātra izrādi ar divām talantīgām aktrisēm centrā – Lilitu Ozoliņu un Rēziju Kalniņu.

Pirmā ar traģēdijas artistes cienīgām rezignētām dziļdomu klusuma pauzēm vēstīja, cik svarīgi ir vispār uzticēties cilvēkiem (bija noprotams, ka direktoram A.Līnim aktrise uzticas). Argumentus savai ticībai aktrise neatklāja.

Otrā darbojās sev tuvākajā – sievišķīgi koķetās intrigu vērpējas - ampluā un kopā ar Dailes teātra komponistu Juri Vaivodu attīstīja krāšņas sazvērestības teorijas par Dailes teātri kā "TO VIETU", ap kuru jau gadiem kāri snaikstās visādi slikti cilvēki, kas ne ta kazino, ne ta lielveikalu, ne ta pazemes autostāvvietu grib teātra un, protams, Rīgas 1. slimnīcas vietā būvēt. Un tādēļ visa šī netīrā lieta ap direktoru un Dailes teātri, kura fotogrāfijas nez kādēļ zīmīgā vīzē regulāri parādoties avīzēs, kad iet runa par "TO (vārdā nenosaukto) TEĀTRI", kuru Kultūras ministrija taisās likvidēt. Direktors Līnis ir šī viltīgā sazvērestības plāna upuris, jo viņš stāvot par Dailes teātri kā klints.

Jautājums ir sekojošs  – vai viss šis mediju teātris būtu sācies, ja KNAB ievērotu pašsludināto likumu - "izmeklēšanas interesēs biroja prakse nav atklāt informāciju par pārbaudāmajām amatpersonām un institūcijām". Kāpēc ir tā, ka Latvijas iedzīvotāji tiek regulāri "biedēti" ar arvien jaunām un jaunām "aizdomās turamo personu" sejām? Vai nebūtu prātīgāk vismaz vienu reizi "nenopludināt" da-jelkādu – dienesta vai nedienesta – informāciju par savu svarīgo darbību, bet atrisināt kādu lietu un celt apsūdzību – konkrētām personām par konkrētiem (ne)darbiem?

Citādāk drīzi visi Latvijas pilsoņi būs "aizdomās turamo statusā".

VISBEIDZOT.

Šī ieraksta mērķis, protams, nav mēģināt mālēt baltus un pūkainus abus teātru direktorus, - ja viņi tiešām ir veikuši pretlikumīgas darbības, lai atbild par to. Kad būs savākti pierādījumi. Bet nevajag taču mērkaķoties ar tiem "aizdomās turamo" statusiem.

Bet pagaidām šim neatrisinātajam "krimiķim" veidojas izcili tizls (pus)fināls:

Rubenis teātrim atmaksā  godīgi nopelnītos 2000 latus (var vien minēt, kādēļ?  Vai tāpēc, ka viņa vērtīgās konsultācijas nav šāda honorāra cienīgas?) un kā sliktā spiegu filmā – bēg uz ārzemēm. Tfu – "paņem bezalgas atvaļinājumu". Jāatzīst, ka šāda direktora rīcība viņa "nevainības prezumpcijai" visnotaļ skādē. Tad kāpēc viņš tā rīkojas?

Tomēr visidiotiskāk sanācis Dailes teātra kolektīvam ar "atbalsta vēstuli" savam direktoram. Jo – kā tagad kļuvis publiski zināms – Dailes Līnis un Nacionālā Rubenis savā viensotram dāsni apmaksātajā "teātru sadarbības stratēģijā" ir vienojušies... "aktieriem vienā teātrī nemaksāt vairāk kā otrā".

Proti, - lai tak tie vergi (oi, sorry, aktieri) strādā par dempinga cenām, kādas mēs, vergturi (oi, direktori) izlemjam.

Dailēnieši ar šo "atbalsta vēstuli" kaut kā bīstami atgādina slaveno krievu klasikas varoni – to unteroficiera sievu, kas pati sevi nopēra.

Jo vispār jau, man šķiet, teātra direktora svēts pienākums ir rūpēties, lai tieši viņa vadītajā teātrī aktieri – tie, kuru dēļ publika dodas uz teātri un maksā savu naudiņu – saņemtu VISLABĀKĀS ALGAS. Jo viņi – AKTIERI – ir tā vērti. Ja direktors ir labs "saimnieks", tad viņam būtu jālepojas: "manā" teātrī ir vislabākie aktieri un tāpēc tie saņem labāko atalgojumu.