Mākslas kolekcijā, ko ABLV Bank izveidojusi kā pamatu topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam, iekļauti divi Pauļa Liepas darbi – lielformāta grafikas Raum XII (2011) un Raum XIII (2012). Pirmajā redzam grafiski attēlotu virtuves interjeru ar ledusskapi, izlietni, darba virsmu, gāzes plīti un tvaika nosūcēju. Otrajā līdzīgā manierē attēlota dzīvojamā istaba – atpūtas krēsls pie grāmatu plaukta, žurnālgaldiņš, darbarīku kaste un sienas pulkstenis. Ainas ir ikdienišķas, bez saspīlējuma vai kā ārkārtēja. Tikai rūpīgi ieskatoties detaļās, atklājam, ka no virtuves darba virsmas kritienā sastindzināta apelsīna šķēle, uz gāzes plīts uzliktā katliņa saturs sācis kāpt pāri malām un jau notašķījis daļu plīts virsmas.
Pauļa Liepas darbu šķietamais plakātiskums un vienkāršība slēpj virkni intriģējošu detaļu. Tās var atrast, abstrahējoties no attēlotā objekta un paturot prātā, ka tas, ko mēs redzam, ne vienmēr ir tas, par ko izliekas.
Mākslas projekts – dzīve
Pauļa Liepas radošā darbība ir neparasti monolīta un radījusi interesi jau teju kopš pirmās parādīšanās izstāžu zālēs. No personālizstādes uz personālizstādi, kuras, par spīti darbu ilgajam tapšanas procesam, līdz šim ir notikušas ar pārsteidzošu regularitāti, viņš jau atrastus paņēmienus un tēmu loku ir nemitīgi atkārtojis. Tomēr Paulis Liepa katru reizi ir spējis atrast jaunus pavērsienus. Attēlotie objekti mēdz sarežģīties, atsevišķas detaļas parādās dažādos variantos, darbu smalkā ironija padara tos līdzīgus mīklām vai subjektīviem rēbusiem. Dažas reizes redzējis Pauļa Liepas darbus izstādēs, skatītājs tos var nemaldīgi atpazīt citu starpā un sākt uz tiem raudzīties kā uz vienotu stāstījumu.
Paulis Liepa ilgstoši strādā vienotā tēmu grupā. Idejas darbiem tiek atrastas paša autora dzīvē un uzlādētas ar dokumentālām detaļām. Savus darbus viņš apzīmē ar vienotu nosaukumu Projekts Dzīve, šādā veidā norādot uz avotu ikdienišķo izcelsmi. Paulis Liepa saka: "Projektā Dzīve ir tas foršums, ka varu taisīt jebko, taču tas apbrīnojamā kārtā iet kopā. Tā ir izteikti individuāla romantika, sava pasaule, ko ietekmē krikumi, mirkļa iespaidi. Noplēšamais kalendārs, kurš ir noplēsts līdz konkrētam datumam un koncentrē vēsturi līdz nenorautajai lapiņai. Patiesība, ka jebkura cilvēka dzīvesstāsts ir 100 reižu vērtīgāks un dziļāks par jebkuru izsmalcinātāko scenāriju. Arī darbi ir it kā par sīkumiem, bet arī par sīkumu spēju koncentrēt. Nenozīmīgas detaļas var sasummēt un atsvērt daudz svarīgākas lietas."
Koncentrējoties uz cilvēka vidi veidojošu lietu attēlojumu un iekļaujot darbos dokumentālas, precīzas formas un no vizuālās kultūras pārņemtas zīmes, Paulis Liepa neapzināti atrod iespēju runāt vienlaikus par konkrēto un vispārīgo. Lai gan liela daļa darbu atspoguļo paša autora ikdienu, ainu atpazīstamība padara tās aktuālas plašāku kultūras un sadzīves procesu atspoguļojumā.
Valoda nav paredzēta tulkošanai
Pirmie darbi, ar kuriem Paulis Liepa pabeidza studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, bija veltīti cilvēka ķermenim. Iedvesma tika smelta akadēmijas bibliotēkā nejauši uzietās, ārstiem paredzētās grāmatās ar ilustrācijām un paskaidrojumiem vācu valodā. Attēli saistīja ar precizitāti, kādā tika parādītas ķermeņa daļas un orgānu uzbūve. Cilvēka miesa tajos bija skrupulozi izpreparēta kā detaļa no lielāka kopuma un atsvešinātā lietišķība ieguvusi sirreālu noskaņu.
Inspirējoties no redzētā, līdzīgā estētikā mākslinieks sāka veidot lielformāta grafikas ar anatomiskiem zīmējumiem. Tajos ķermeņa daļas un miesas fragmenti tika rādīti kā zinātniskas studijas, un to lakoniskajās formās varēja saskatīt tuvību ar paskaidrojošu planšeti vai uzskates līdzekli, piemēram, no bioloģijas kabineta skolā. Tajā pašā laikā grafikas tika papildinātas ar neatbilstošiem, no iepakojuma dizaina aizgūtiem detaļu iestarpinājumiem.
Līdzīgā manierē tapa sērija ar telpu interjeriem, kuri atgādina reālu dzīvokļu shēmas no kādas izstādes vai arhitektūras biroja izstrādātas skices. Sterilitāti pastiprināja darbu nodēvēšana vācu valodā vienkārši par "attēliem"(Abbild) un "telpām" (Raum), kā arī apzīmēšana ar numuriem augošā secībā. Valoda šajā gadījumā tika lietota abstrakti un nebija paredzēta tulkošanai. Lai pastiprinātu iespaidu, ka grafikas ir nenosakāmas izcelsmes un izmantojuma attēli, tās tika vecinātas – burzītas, mīcītas, aplietas ar dažādiem šķidrumiem.
Anatomijas darbiem idejas tika gūtas medicīnas grāmatās, un arī šai sērijai viens no inspirācijas avotiem ir citi attēli. Paulis Liepa atceras: "Mājās bija žurnāla Burda numuri no 70. gadiem. Tas bija vienkāršā cilvēka žurnāls, īpašs ar to, ka tajā bija apģērbu gabali un to piegrieztnes. Žurnāla beigās bija ēdienu receptes un telpu iekārtojumi. Parasti telpas bija tukšas un neapdzīvotas – kā jau interjera salonos. Ne pārāk mājīgi, tomēr viss savās vietās, matemātiski pareizi iekārtots – ņem un dzīvo. Es sapratu, ka tajā ir kāds stāsts. Telpas, kuras ir vai nav uzbūvētas, plāni un sapņi, kā arī – viss teksts bija vāciski."
Pēc interjera skatiem Paulis Liepa pievērsās tajos redzamo kluso dabu izstrādei. Ilgstoši strādāja ar priekšmetiem, pārtikas produktiem un iepakojumu, grafizējot un vispārinot zupas šķīvjus, ābolu šķēles, cukura pakas vai buljona kubiņus. Darbu nereti lielie vai tieši otrādi – miniatūrie formāti abstrahēja attēloto. Pēdējās izstādēs noturīga interese saglabājusies par vizuālās kultūras zīmēm (zvaigznes, dialogu logi, teksta zīmes un simboli), kā arī ieskanējusies aktuālo politisko un sociālo saspīlējumu nots.
Surogāttehnikas
Runājot par Pauļa Liepas darbiem, nevar neminēt to tapšanas procesu. Viņš īpaši ir iemīļojis tā sauktās surogāttehnikas – kartona griezumu un kologrāfiju. Paņēmieni, kurus vizuālās mākslas stundās iemācās izmantot teju katrs skolēns to vienkāršības dēļ, māksliniekam bija atbilde vēlmei iztikt bez specifiskiem grafikas materiāliem.
Paulim Liepam šī bija arī iespēja izmantot saimniecības veikalu piedāvājumu un tajā pašā laikā saglabāt viņam tik svarīgo roku darbu. Kartona griezums bija vienkāršāks – atlika izgriezt vajadzīgo formu, norullēt to ar krāsu un nospiest uz papīra. Kologrāfija ir sarežģītāka augstspieduma tehnika, kurā izmanto un uz pamatnes līmē (no grieķu val. kolla – līme) dažāda biezuma un materiāla kartonus. Gatavā klišeja tiek noklāta ar krāsas kārtu un atspiesta, attēls veidojas reljefo laukumu spoguļskatā.
Strādājot šajā tehnikā, bija nepieciešama lielāka precizitāte. Atkarībā no izvēlēto motīvu komplicētības detaļas vairākās kārtās bija jālīmē uz pamatnes. Iespiedformas veidošanā varēja lietot dažādus kartonus un papīrus, kas, klišeju nospiežot, radīja neplānotas faktūras, krāsu negludumus. Paulis Liepa atklāja, ka šādas neparedzamas kļūmes vai nejauši gruži pretstatā grafiķu vidū izplatītajai aizrautībai ar attēlu perfekciju papildināja darbus ar savdabīgu kultūrslāni un padarīja tos tuvākus ikdienai, nojaucot mākslas elitārisma auru.
Daļa objektu pirms zīmēšanas tika fotografēti, piemēram, ābols un tējas lapiņas glāzē. Tad sekoja skiču veidošana, iecerēto fiksējot datorprogrammā, meklējot krāsu salikumus, labāko un precīzāko kompozīciju, bīdot elementus šurpu un turpu. Interesanti, ka kologrāfijā un kartona griezumā neparedzamie grubuļi, švīkas un vairāku krāsas slāņu saspēles, kas ir neiztrūkstošs šīs tehnikas izmantošanas rezultāts un nereti rada galvassāpes tā izmantotājiem, Pauļa Liepas gadījumā bija maksimāli plānotas. Mākslinieks apzināti izvēlējās lietotus un neparastus materiālus klišeju vai atspiedumu veidošanā, jo, viņaprāt, šādas nejaušas kļūdas vai vizuāli negludumi rada papildu darba nozīmi. Klišejas tika izgatavotas, skrupulozi ievērojot iepriekš sagatavotās shēmas.
Pauļa Liepas darbu pamattēma vienkāršās un lakoniskās formas dēļ uztverama pirmajā acu uzmetienā. Tomēr, raugoties ilgāk, atklājas pārsteidzošas un uzmanību saistošas detaļas, paralēlās nozīmes. Viena no mākslinieka kaislībām ir futbols. Viņš atceras, ka reiz, veidojot kāda interjeram veltīta darba klišeju, paralēli klausījies mača translāciju. Spēles iznākums ticis integrēts grafikā – uz attēlotā plaukta malas ierakstīts mača rezultāts. Ierasta prakse ir kādus no darbu slāņiem papildināt ar nozīmi, kura bez paskaidrojumiem skatītājam var nebūt zināma, vai izstrādāt atsevišķas grafikas zonas kā iespējamas, autonomas ainas. Piemēram, virtuves interjera detaļu iespējams skatīt kā klasisku kluso darbu – pārgrieztā apelsīna miza met rituli pār galda malu tikpat dekoratīvi kā klasiskās holandiešu gleznās.
Bezgalība plaukstas šķērsgriezumā
Gan cilvēka uzbūve, gan telpu skati un klusās dabas, gan pārtikas produkti, popkultūras zīmes un virtuālās vides simboli – tas viss Pauļa Liepas grafikas darbos tiek pakļauts vēlmei sistematizēt, atskaldīt lieko un atrast būtisko. Attēlotā lakoniskās formas un novietojums uz neitrāla, visbiežāk balta, fona dara to līdzvērtīgu grafiskām zīmēm. Padomju dizainam raksturīgās krāsu gammas un to salikumi, motīvu kompozicionālie izkārtojumi vairāk atbilst informatīvām vai reklāmas planšetēm nekā mākslas valodai. Tomēr, lai cik triviāli izvēlētie objekti būtu, tie kļūst par uzlādētiem apkārtējās pasaules modeļiem un savdabīgiem meditācijas priekšmetiem.
Lietu ārējais veidols Pauļa Liepa darbos iegūst ģeometriskas pamatformas (riņķis, kubs, cilindrs), pašas lietas – daudznozīmību. Varētu teikt, ka globālās, kosmoloģiskās tēmas mākslinieka darbos tiek atrastas ikdienišķajā un bezgalība saskatīta plaukstas šķērsgriezumā, sastingušā pulksteņa ciparnīcā vai katliņā uz gāzes plīts.