1957. gadā teātra kolektīvā ienāca jauns Teātra fakultātes absolvents. Jaunajam aktierim uzreiz tika uzticēta liela loma – Viktors Viļa Lāča Ciems pie jūras iestudējumā. Jauno Viktoru spēlēja Andris Vidiņš, puisis no Zemgales zemnieku ģimenes – ar staltu stāju, asiem ērgļa vaibstiem, īpatnēju balsi. Tā bija viņa pirmā nozīmīgā loma Valmieras teātrī un vienīgā skatuve turpmākos 50 gadus, paralēli darbam pie lomām iestudējot arī izrādes bērniem.
Nozīmīgākās Andra Vidiņa lomas ir cilvēki, kam īsts vai iedomāts goda kodekss un principi nozīmē tik daudz, ka to vārdā viņi upurē likteņus – savu un citus. Apkārtējie viņus var mēģināt saliekt, bet salauzt – tikai paši. Tādi ir viņa radītie Arturs (A. Voiničas Dundurs, 1964), Laerts (V. Šekspīra Traģisks stāsts par Hamletu, dāņu princi, 1972), spoža aktiermeistarība bija vērojama vienā no svarīgākajām tā laika lomām – mācītājs Deividsons S. Moema Lietus (1975) Māras Ķimeles iestudējumā. Īpaša bija arī viņa viena no pēdējām, skatītāju un teātra profesionāļu augsti novērtētā loma – Engstrans H. Ibsena lugā Spoki (1999). Par šo lomu mākslinieks tika izvirzīts Latvijas teātru skatē nominācijā Labākā otrā plāna loma.
Andra Vidiņa bijušie teātra kolēģi, viņu raksturojot, vienbalsīgi teikuši: "Gara aristokrāts, patiess inteliģents."
Režisors Varis Brasla atceras: "Ar Andri esmu strādājis pie daudzām interesantām izrādēm. Viņš bija liels aktieris, īpaši spilgti izpaudās formā. Bija mācījies baletskolā. Domāju, ka tieši tas viņu skatuviskajā esamībā tik ļoti atšķīra no citiem – dejotāja pieredze. Ja loma viņam patika, tad viņš varēja rakt ļoti dziļi. Ja nepatika, bija mazliet grūtāk. Kā cilvēks viņš bija sarežģīts. Brīnišķīgs sarunu biedrs – daudz lasīja, interesējās par mākslu, filmām… visu skaisto, estētisko. Kad iestudēju pirmo Krustmāti no Brazīlijas, viņš man skumji atzinās, ka lomu sadalē bija gribējis sevi redzēt Sulaiņa lomā. Tā bija epizodiska loma, bet tieši to viņš ļoti esot gribējis spēlēt. Tāds viņš bija – neuzminams." Toties Vara Braslas pierunāts un lomas ieinteresēts, Andris Vidiņš atgriezās, lai nospēlētu savu pēdējo lomu Valmieras teātrī – mistisko Veco E. Sniedzes versijā par dzīves jēgu – Smilšu kaste (2003).
Divas lietas viņu raksturo visvairāk – pirmā ir beznosacījuma mīlestība pret zemi un to, kas tajā izaug, un otrā ir ceļošana. Lai gaišs Tavs pēdējais ceļojums...
Valmieras teātris