Varonis — egocentriķis
Uz ceturtā vāka rakstīts, ka tas ir romāns. Ja pēc tādas definīcijas, ka visi gari prozas teksti ar sākumu un beigām tiek saukti par romāniem, tad jā, lai tā būtu. Romāna centrālais varonis Jorens — blonds vīrietis, vairāk gan izskatās, ka balti sirms, pēc paša raksturojuma "egocentriķis jau nu noteikti" (69.lpp.), meklējas iepazīšanās vietnēs un tērzētavās. Viņš internetu saprot vienīgi tā, citu nekādu vajadzību Jorenam tīmeklī nav — sarakstās ar meitenēm, dažas pēc tam parastajā realitātē dabū, citas nē, bet vispār vīram ne īpaši veicas, jo viņam ir smalka gaume, un tas nu nav tas, kas palīdz virtuālos sakaros. Arī tad, ja ir apgūti spēles noteikumi ar īstā vecuma neuzrādīšanu, izdomātu vārdu un profesiju pielaikošanu, rakstīšanas un domāšanas veidu imitācijām. Kad viņš beidzot ieķeras, jo meitene čatā nakts vidū nocitē skaistu vietu no Ījaba grāmatas 4.nodaļas, tad viņa izrādās no Jaunzēlandes — tā teikt, no otra pasaules gala. Bet Ījabs ir viens no Vecās Derības šaubu un neticības, dumpīguma un nepaklausības pārņemtajiem. Un Ījabs pret Sātanu, Sātans jau kā Mefistofelis Faustam, Fausts pret vecumu — visi dumpojas, visi vienā Jorena galvā, kurš, kārtējā meitenē vīlies, atzīst — savas lauku "mājas otrā stāvā izbūvētās istabas rustikālajā gultā grāmatas turpmāk lasīju viens. Bībeli, zināms, kā arī dažnedažādu intelektuālu beletristiku — teoloģiskus un filosofiskus rakstu darbus". (17.lpp.)
Iekšējais dialogs
Grāmatas reklāmā apgalvots, ka romāns ir: "Parasts iekšējais dialogs. Un pēkšņi kāds teikums skan nedaudz svešādi. Tā tevi uzrunā Dievs. Vai arī sātans. Atšķirt var tikai pēc sekām." No mākslinieka Kristapa Ģelža konceptuāli izstrādātā 4. vāka Jānis Rokpelnis ironiski skatās lasītājam acīs kā Mefistofelis, bet uz 1.vāka grāmatas autora vārds un uzvārds ir jau iezīmēti ar melnu kā datorekrānā — viens klikšķis līdz Delete.
Iekšējais dialogs ir labs veids atklāt, kāda putra ir viena mūsdienu vidējās paaudzes vīrieša galvā. Putra tam pat ir pārāk sadzīvisks, mājīgs apzīmējums, tad jau drīzāk tas ir virtuālais tīmeklis, kas ne tikai satīstījis galvenā varoņa intereses, bet jau mainījis viņa domāšanas veidu — dažādās attiecībās savā starpā viegli sapinas kultūrvēsturiskas alūzijas, klasiskās literatūras zināšanas, kristīgā ticība ar eksorcismu, tad Dieva noliegšana un ateisms, atkarības ar sekojošām atturībām. Visam atrodas vieta "Eiropas tipveida intelektuāļa" apziņā: "1) sekss (visās varavīksnes krāsās), 2) antikristietība, 3) antiamerikānisms, 4) dedzīga mīla uz sociālismu, 5) okultas (vēlams — orientālas) mācības". (38.lpp.) Lai arī "iekšējais dialogs" turpat taisnojas, ka rindkopa ir uzcepta pus pa jokam, tādi prāti šķiet kaut kur patiešām redzēti.
Marģera Zariņa 1973.gadā sarakstītā romāna Viltotais Fausts teksts tika izgaršots kā labi sacepts falšais zaķis, bet Rokpeļņa versijā Fausts 35 gadus vēlāk savā virtualitātē vairs nav tik dzīvelīgs — par ēšanu nedomā nemaz, par dzeršanu vairs nē, paliek sekss, un tas pats internetā.
Proza kā dzeja
Romāna tekstu grūti nosaukt par prozu, grāmatā Virtuālais Fausts Jānis Rokpelnis izmanto to pašu blīvi slāņaino, dzejas formveidei tuvo rakstību, kāda jau pazīstama no dzejnieka slejām tepat laikrakstā Diena. Rokpelnis arī šajā grāmatā ir dzejnieks un raksta prozu kā dzeju, respektīvi, dzejas uzrakstīšanas metode vienmēr ir autobiogrāfiskāka, vairāk smeļ pa taisno no sevis. Īsie teikumi nav katrā ziņā stāstoši vai secīgi, to saistība atstāta lasītāja ziņā: "Pat ledusskapī valdīja tropisks karstums. Es dzīvoju saldētavā. Blakus arhaiskiem pelmeņiem un antīkiem cīsiņiem. Jūtas, emocijas, dziņas — kraukšķīgu ledus kārtiņu klātas. Un tad kāds izsita korķus. Riņķī viss kusa, plūda, tecēja, šļācās." (35.lpp.) Par epitetiem un metaforām grāmatā izmantoti salīdzinājumi ar literatūru, pat veselas epizodes vai gadījumi, kas paliek atmiņā kā atsevišķas skaistas greznumlietas.
Virtuālais Fausts ir precīzs savas paaudzes uztveres fragmentārisma raksturojums, maskulīnā gendera pozicionējums, plecu pie pleca ar Gunta Bereļa interesi par mūsdienu prozas teksta formas iespējām romānā Ugunīgi vērši ar zelta ragiem un Tāļa Tisenkopfa spēju saprast sevi plašākā pasaules kontekstā grāmatā Uzburtā vieta.