Globalizācijas rezultātā vietas identitāte ir vārīga tēma. Zīmolotas pilsētas kā tūrisma galamērķi, radošais mārketings valstsgribas stimulēšanai vai nacionālā mantojuma nodošana pelnošas kultūrindustrijas aprūpē daudzos rada šaubas, vai šiem centieniem ir potenciāls saglabāt dzīvotspējīgu to, kas vietai patiesi autentisks. Citi autentitātes vietā izceļ piederības politiku, uzsverot koncepta atvērtību mūsdienu pasaules nemitīgajām pārmaiņām. Cik lielā mērā vietas identitātei ir loma laikmetīgajā mākslā, kādā veidā Baltijas reģionam pozicionēt sevi starptautiskajā mākslas apritē – uz šiem jautājumiem atbildes vislabāk meklēt praksē. Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, ne viens vien šķēps būs laužams, meklējot veidus, kā lokālajām norisēm būt sazobē ar to, kas notiek cituviet, tādējādi novēršot risku topošajai institūcijai aprobežoties ar novadpētniecības muzeja statusu. Viens no veiksmīgākajiem piemēriem šajā ziņā ir Tallinas galerija Temnikova & Kasela. Tā ir vienīgā galerija Baltijas valstīs, kura mērķtiecīgi ir izcīnījusi sev tiesības startēt internacionāli svarīgās mākslas mesēs un kuras pārstāvēto mākslinieku darbi nu nokļuvuši starpreģionālas nozīmes kolekcijās. Cerot uzzināt šo panākumu atslēgu, mēs esam aicinājuši uz sarunu galeristi Olgu Temnikovu.
Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs
***
Olgas Temnikovas vārdu noteikti zina ikviens mākslas vides pārstāvis Baltijā, jo viņa ir viena no aizrautīgākajām un enerģiskākajām galeristēm, kādu mēs šeit pazīstam. Viņas vadītās, kopā ar partneri Indreku Kaselu nodibinātās galerijas Temnikova & Kasela Tallinā pastāvīgie panākumi (šogad vien – trīs balvas) un starptautiskā atzinība nenoliedzami pierāda galerijas augsto kvalitātes latiņu, esot par galveno paraugu vietējām organizācijām. Nesen galerijā bija skatāma latviešu mākslinieces Ingas Melderes personālizstāde Māja pie ūdenskrituma jeb Krāsojamās grāmatas pieaugušajiem/House by the Waterfall or Colouring Books for Adults.
Olga, apsveicu ar nesen iegūto atzinību – Eiropas Mākslas galeriju asociācijas (Federation of European Art Galleries Association (FEAGA)) balvu par iedvesmu un inovāciju. Kā tev un tavai galerijai pēdējā laikā ir klājies?
Pēdējā laikā mēģinu saprast: vai visi strādā tik daudz vai tikai es. (Smejas.) Šķiet, ka mazām galerijām vienmēr ir ļoti daudz darāmā. Šobrīd mēs paplašināmies, piedāvājam jaunu darbvietu. Tas katru reizi ir vesels process, daudz darāmā visam kolektīvam, jo mēģinām saprast, kādi vitāli svarīgi lēmumi būs jāpieņem un kādi pienākumi jāveic jaunajam darbiniekam.
Kādas ir sajūtas pēc FEAGA balvas saņemšanas?
Es par šādu balvu uzzināju, kad tiku nominēta. Man īstenībā nekad nav bijis laika par to domāt, mums Igaunijā nekad nav bijusi galeriju asociācija. FEAGA visu laiku paplašinās, varbūt Igaunija un citas Baltijas valstis arī tajā varētu iestāties? Tā ir nopietna organizācija, saistoši galeristi, kas ieguvuši šo balvu pirms manis. Man šķiet, ka šoreiz tā ir nonākusi pareizajās rokās (smejas).
Pagaidām mums pievērsta liela mediju uzmanība. Varbūt es aizrakstīšu tiem cilvēkiem, kuri ieguvuši balvu pirms manis, un paziņošu, ka arī es to esmu saņēmusi! Tas būtu labs veids, kā sākt ar viņiem sadarbību. Šī jau ir trešā balva šogad.
Tavai galerijai ir jau seši gadi. Jau pirms Temnikova & Kasela nodibināšanas tu ilgstoši strādāji mākslas galerijā. Vai vari nedaudz pastāstīt, kas ir noticis šo sešu gadu laikā?
Interesanti – cilvēki man jautā, kas bijis būtiskākais moments, kad es sapratu, ka viss aizies. Man šķiet, tāda viena brīža nav. Ir bijuši vairāki pakāpieni un nepārtraukts darbs. Mums bija nozīmīgi, ka nodibinājām Igaunijas Laikmetīgās mākslas attīstības centru (ECADC), – sapratām, ka varam iegūt fondu atbalstu un paplašināt savu darbību gan uz vietas, gan starptautiski. Centram ir četri gadi. Protams, mēs bijām hiperaktīvi jau pirms tam. Svarīga bija pirmā piedalīšanās mākslas gadatirgū Artissima. Tur mēs ieguvām balvu kā jaunpienācēji. Tas bija jauki. Mēs nepārtraukti tikām pamanīti – ne tikai kā eksotisks piemērs, bet lielākoties mūsu ieguldītā darba dēļ. Man vienmēr ir veicies ar cilvēkiem.
Cik liela ir galerijas komanda?
Es, galerijas līdzīpašnieks Indreks Kasela, taču viņš nestrādā pilnu slodzi, es strādāju divas (smejas). Tad ir Merilina Talumā, mana galvenā partnere un kolēģe, plus divi trīs asistenti. Ar pienākumiem ir sarežģīti. Piemēram, kad Merilina mums pievienojās, viņa vēlējās atbildēt vairāk par saturu, ko mēs pieļāvām, bet es nevienam neuzticētu loģistiku, jo tas ir ļoti nopietns pienākums. Nav tā, ka asistents var atbildēt par visu no nulles. Var pieļaut daudzas kļūdas, par kurām jāmaksā. Līdz ar to komanda ir ļoti maza. Nesen pavasarī biju Parīzē kādā kolekcionāru nedēļas nogalē, tur bija dažādas galeriju izstādes un pasākumi, arī lielāka izstāde Palais de Tokyo. Es iepazinos ar statistiku par galerijām – cik daudz cilvēku katrā strādā, cik daudz mākslinieku tiek pārstāvēti utt. Biju pārsteigta, ka vismaz 11–12 galerijām no 36 pārstāvētajām bija tikai divi darbinieki. Pasākums bija patiešām augstas kvalitātes, kur ir daudz darba. Tad es padomāju, ka īstenībā līmenī, kurā mēs strādājam, piemēram, mākslas tirgos Liste Bāzelē vai Paris Internationale, daudzām galerijām ir tikai viens darbinieks vai pārstāvis. Tas mani nomierina. Tomēr, protams, ir svarīgi investēt cilvēkos.
Mēs visi strādājam ļoti dažādi, bet vai tev ir īpašas zināšanas, sajūtot mākslu gan saturiski, gan komerciāli? Vairāk uzticēšanās konkrētiem cilvēkiem – kuratoriem un citiem partneriem – vai arī savai gaumei? Varbūt ir arī kādi riski?
Mākslas pasaule ir tik liela, ka ir neiespējams visu pārzināt un apstrādāt. Vienīgais, ko var darīt, ir atrast personu, kam uzticēties, un ļaut viņam/viņai darīt. Lielā mērā uzticēšanos cilvēkiem nav iespējams saukt par risku.
Dažreiz taču ir arī riski, vai ne?
Citreiz, kad mākslinieks veido pirmo personālizstādi, ir risks. Starp citu, esmu dažas reizes arī cietusi neveiksmi. Par to nav jāpārdzīvo. Varbūt esmu pārāk daudz uzticējusies. Ko es zaudēju? Neko. Tikai divus mēnešus ir slikts garastāvoklis.
Kas ir neizdošanās? Kad mākslas darbi netiek pārdoti?
Igaunijā nav stipra mākslas tirgus, viss ir tikai sākumā. Ļoti reti izstādes tiek izpārdotas. Mēs daudz strādājam pēc izstādes, viss notiek lēni. Nav tā kā mākslas mesēs, kur jāpieņem tūlītēji lēmumi. Līdz ar to mūsu stiprā puse ir, ka mēs ļoti daudz investējam. Mēs saviem kolēģiem no Rietumiem – gan galerijām, gan māksliniekiem – piedāvājam redzamību pret Krieviju, kā arī aizraujošu galerijas kontekstu – kur mēs atrodamies, ar ko strādājam, ko esam izstādījuši. Es varu aizvest māksliniekus tālāk uz mākslas mesēm.
Gan privāti, gan institucionāli ir svarīgi strādāt ar cilvēkiem un skaidrot, ka mēs neesam mafija, kas pieņem lēmumus aiz aizslēgtām durvīm, bet tas, ko darām, ir domāts viņiem – lai varētu ierasties galerijā, satikties ar māksliniekiem un tos labāk iepazīt. Daži mākslinieki to ir izmantojuši kā iespēju. Mēs šeit runājam par darba kultūru, kas ir liela daļa no mākslas vides. Igaunijā dominē spēcīga neoliberāla atmosfēra un mākslinieki bieži pauž nostāju, ka viņi ir citādi, ka viņi nevēlas būt saistīti ar komerciālu vidi un tīkloties, dalot vizītkartes, bet galu galā tas kļūst pārāk groteski, pat neviesmīlīgi.
Kurā brīdī tu saprati, ka vēlies strādāt ar reģionālo mākslu, igauņu māksliniekiem – ka vēlies viņus atbalstīt un virzīt tālāk? Daudzi no mums ir pieraduši būt ļoti kritiski un sūdzēties par vietējo mākslu – to, kas notiek Baltijā, savukārt tev vienmēr bijis raksturīgs liels entuziasms.
Tas ir pats pamats! Tāpēc droši vien tu aizgāji studēt mākslas vēsturi un kolekcionāri, kuri vēlas kolekcionēt, vienmēr sāk ar lokālo mākslu. Sūdzēšanās un ķildošanās ir milzīga kļūda. Ir tikai godīgi strādāt ar vietējiem māksliniekiem, jo es viņus vislabāk pazīstu. Es uzskatu, ka daudzi no viņiem ir lieliski un neatklāti.
Kā tu izvēlies māksliniekus, ar kuriem strādāt? Tev ir neliels mākslinieku saraksts, kas ir, es pat teiktu, privileģēts.
Tāds tas laika gaitā ir kļuvis. Pirmkārt, jābūt kvalitātei un labai komunikācijai ar mākslinieku. Jo ir ļoti grūti, pat neiespējami strādāt starptautiski, ja nav labu, draudzīgu attiecību.
Galerijai māksla ir jāpārdod, tai jābūt pārdodamai.
Tu nevari pārdot, ja nemīli māksliniekus! Arvien vairāk jūtu nepieciešamību pēc dialoga, pat ja man ir jāizstāda starptautiski, – lai tas neizskatās dīvaini, lai iekļautos sarunā. Esmu šo jau uzsvērusi vairākās intervijās un darīšu to vēlreiz – ja tu, piemēram, noteiktā kontekstā izstādi britu mākslinieku un turpat arī igauņu mākslinieku, cilvēkiem paliek skaidrāks, kas tur īsti notiek, kaut gan redzams, ka domāšana atšķiras. Citādi mēs vienkārši esam ļoti margināli. Cilvēki domā atšķirīgi, un, ja viņi mēģina veidot kaut ko ļoti rietumniecisku, iznāk meli, viltojums.
Kā padarīt vietējo mākslu pieejamu starptautiskajai videi? Dažreiz mēs sastopamies ar savstarpēju neuzticēšanos – mākslinieki domā, ka viņi ir radītāji un ka kuratoram vai galeristam bez ierunām ir jāpieņem tas, ko viņi rada. Kā panākt vienošanos, savstarpēju uzticību, zinot, ka mākslai ir jākļūst savā ziņā konvertējamai, pieejamai noteiktam lokam – īpaši mākslas mesēs?
Pirmkārt, tai ir jābūt laikmetīgajai mākslai. Tad tā gūs uzmanību. Mākslas mesēs nāk visdažādākie cilvēki, visu veidu speciālisti un kolekcionāri. Savu auditoriju atrod katrs. Es vairāk domāju stratēģiski – ja mākslinieks izstādās Amerikā, tad mēs viņu arī vedam uz Ameriku. Tā ir vienīgā stratēģija, ko es piekopju. Es nekad nevedu vienkārši mākslinieku uz Ameriku. Bet pārsteigumi ir visu laiku. Protams, mākslas mesēs atšķiras atmosfēra. Diemžēl – vai varbūt par laimi – mākslas mese ir vienīgais instruments. Kādu laiku es žēlojos par to, ka mākslas meses piedāvā diezgan neiespējamu formātu un ka tās ir tik milzīgas, bet tagad saku – es tās mīlu, jo es varu palikt Igaunijā. Es varu aizbraukt, satikt cilvēkus un tad atgriezties savā skaistajā mājvietā, no kurienes paveras skats uz jūru.
Vai mēs varam nedaudz atskatīties uz gadījumu ar Krisu Lemsalu pagājušogad notikušajā mesē Frieze Ņujorkā, kad viņas darbs guva Amerikas preses atzinību un uzmanību? Kas tam bija par iemeslu – viņas brīnišķīgais darbs, kas bija atšķirīgs uz kopējā mākslas meses fona, vai pareizi noķerts brīdis?
Pirmkārt, neviens cits nedara neko līdzīgu. Tam bija jānotiek agrāk vai vēlāk, jo viņa ir neatkārtojama māksliniece. Mēs viņu vienkārši parādījām pareizajā vietā. Ja mēs būtu viņu izstādījuši FIAC Parīzē, Frieze Londonā vai Honkongā, viņa būtu ieguvusi to pašu uzmanību, izņemot to, ko var saņemt tieši Ņujorkā. Tur prese ir ļoti uzmanīga, ļoti gudrs konteksts, tāpēc izvēlējos mākslinieci savai programmai.
Viņas karjera šobrīd ir plaukumā. Galvenokārt Eiropā, kur vairākas izstādes ir tapšanas stadijā, piemēram, Austrijā, Francijā, Beļģijā, vairākas Vācijā. Jautājums ir par darbu daudzumu, ko autore var radīt. Krisa acīmredzami nevar realizēt masu produkciju, viņa dod priekšroku uzlādētām lielām instalācijām, līdz ar to ir pat labi, ka viņai esam mēs.
Vai patlaban esi noskatījusi kādu jaunu mākslinieku savai galerijai?
Es domāju par vienu krievu mākslinieku. Esmu ļoti lojāla, un man patīk strādāt ar māksliniekiem, bet es viņus nespiežu. Ir daudz mākslinieku, kuriem patīk strādāt kolektīvā, es neizslēdzu iespēju ar viņiem atkal sadarboties un, iespējams, aizvest uz kādu mākslas mesi. Man šķiet – ir vecmodīgi pieturēt mākslinieku tikai sev. Protams, es nevēlos, ka māksliniekam ir vēl kāda galerija Igaunijā, bet galu galā starptautiski vienīgā iespēja ir sadarboties un radīt draudzīgu tīklojumu ar galeristiem, kas atbalsta mūsu māksliniekus, – tā teikt, uzturēt tempu, nezaudējot cilvēciskumu.
Vai tu varētu nedaudz pastāstīt par investīciju fondu, kuru esi nodibinājusi un kas ir kā izglītojoša platforma kolekcionāriem un mākslas interesentiem, bet vienlaikus arī kā iespēja ieguldīt mākslā ar tālejošiem plāniem?
Kolekcionāri mācās pērkot. Pērkot starptautiski, rodas vēlme arī ieguldīt reģionālā mākslā – es to sauktu par mākslas vides profesionalizēšanu. Mēs mēģinām ieguldīt gudri un inteliģenti, izbaudot procesu un skatoties, kur tas mūs aizvedīs. Šobrīd esam pieci cilvēki, mani ieskaitot, un pusmiljonu liels ieguldījums. Es ļoti ceru, ka tas augs un mēs kļūsim par muzeju. Lai būtu bizness ar stilu. Nedomāju, ka šie cilvēki ir ciniski noskaņoti iegūt naudu ar mākslas palīdzību, noteikti nē. Mūsu valstī māksla ir kļuvusi par problemātisku jomu. Mana galerija un ECADC mēģina radīt pozitīvas ziņas šajā nozarē. Lielākā problēma ir tā, ka nav menedžeru, vēl nav mākslas tirgus, tas viss ir savstarpēji saistīts – olas un cāļa situācija.
Kāds ir tavs viedoklis par privāto un publisko atbalstu, ja runājam par ieguldījumu laikmetīgajā mākslā, tās infrastruktūrā?
Ja mēs runājam par valsts finansējumu, tas ļoti atšķiras. Es pieminēju ECADC kā piemēru, kas izmanto Eiropas fondu atbalstu. Es prātoju, kāpēc jūs Latvijā neesat izmantojuši šādas iespējas. Iespējams, katrā valstī ir atšķirīga pieeja. Bieži vainīga ir pasīvā pilsoņa pozīcija. Ir ļoti svarīgi nebūt tam, ko sauc par Homo soveticus, pieņemot, ka viss tiek izlemts kaut kur ārpusē, ka nav iespējams neko ietekmēt. Kad mēs runājam par valsts atbalstu, mēs runājam par mūsu naudu. Piemēram, Indreks (Kasela) divas reizes ir iesūdzējis tiesā Kultūras ministriju par valsts sniegto finansējumu viņa vadītajam kinoteātrim. Viņš uzskatīja, ka ministrija pret viņa privāto kinoteātri attiecas citādi nekā pret valsts finansētajiem kinoteātriem, kaut gan mērķi un kvalitāte neatšķiras. Abas reizes viņš uzvarēja. Es to minu kā piemēru, ka ļoti daudz kas ir iespējams. Mēs bieži nezinām iespējas un arī tiesības, ja neinteresējamies. Svarīgi atcerēties – ja ir vēlme ietekmēt infrastruktūru, ir jāsāk sadarboties. Mūsu institūcijas Igaunijā ir nedaudz mainījušās, tās sākušas ieklausīties cita citā. Vajag izlemt, kas ir tavi partneri, kas ir mērķi, un sākt kustēties.