Publikas uzmanība, šķiet, tīši tika novirzīta uz politiķa neveikli piesaukto piemēru par filmu Kolka Cool, cenšoties marginalizēt pašu būtiskāko. To, ka situācijā, kad valstij trūkst līdzekļu, tai ir tiesības noteikt kritērijus, pēc kādiem tiek dalīta tās nauda, un izlemt, kādas filmas par šo naudu tiek uzņemtas un kādas ne. Jo tā ir valsts nauda, tas ir valsts pasūtījums, un būtu dīvaini, ja nauda tiktu dota vienkārši kaut kam.
Kāds no kultūras darboņiem aizrunājies pat līdz tam, ka gadījumā, ja valsts izstrādās kādus naudas piešķiršanas kritērijus, cietīs nepatriotiskie mākslinieki, kuri uz finansējumu vairs nevarēs pretendēt. Taču šādi izteikumi ir ne tikai demagoģiski un tuvredzīgi, bet arī maldinoši, jo Latvija ir demokrātiska un brīva valsts. Neviens neliedz nepatriotiskajiem māksliniekiem pašrealizēties, neviens netiek vajāts tāpēc, ka uzņēmis ideoloģiski nepareizu filmu, un, ja kādam gribas radīt filmu, kurā tiek nomelnota Latvija, viņš to brīvi var darīt par privātiem līdzekļiem (labai idejai nauda atradīsies vienmēr). Turklāt gandrīz droši var teikt, ka šādam nepatriotiskam māksliniekam sirdsapziņa nemaz neļaus pretendēt uz naudu, kuru piešķir paša nievātā valsts.
Protams, piezīsties pie valsts pupa vienmēr ir patīkami, un ir saprotams atsevišķu kultūras nozares pārstāvju sašutums, ka viņus no šī pupa grib atraut. Taču tā ir nodokļu maksātāju nauda, un tas, ka valsts joprojām nav izstrādājusi skaidrus kritērijus līdzekļu piešķiršanai un, kā izrādās, nav pat īsti reglamentējusi, kā notiek valsts pasūtījums kinonozarē, patiesībā ir šokējoši. Ja runa ir par kopējo naudu, skaidriem kritērijiem vienkārši ir jābūt un kultūru nedrīkst padarīt par izņēmumu, tikai tāpēc, ka tā ir kultūra. Cita lieta, ka brīdī, kad kritēriju izstrāde sāksies, Raivim Dzintaram un pārējiem politiķiem, paļaujoties uz Kultūras ministrijas profesionāļiem, būtu no šī procesa jāturas vismaz šāviena attālumā.