Droši vien nav vērts strīdēties par to, ka kaut kādi uzlabojumi patiešām ir vajadzīgi, uzlabot līdz bezgalībai var jebko, un galu galā arī Rīga nekad nav gatava. Tomēr vienmēr pienāk brīdis, kad, neskatoties uz to, ka viss vēl nav tā, kā varbūt ļoti, ļoti gribētos, ir jāpieņem lēmums. Jāpavelk svītra zem visa, kas darīts, un jāiet uz priekšu ar konkrētu un apņēmīgu rīcību. Iespējams, šī rīcība būs kļūdaina, šo kļūdu pieļāvējam nāksies uzņemties atbildību, taču problēma būs ieguvusi risinājumu. Savukārt ļaudīm būs skaidri spēles noteikumi un zināms, ar ko viņiem jārēķinās gan tuvākā, gan tālākā nākotnē. Tā teikt, labāk ātrs gals, nekā bezgalīgas mokas.
Taču Valda Dombrovska (Vienotība) valdība šobrīd ir izvēlējusies pilnīgi pretēju ceļu, un par tās vizītkarti kļuvusi nekādu lēmumu nepieņemšana. Notiek mūžīga lietu pētīšana, situācijas modelēšana, risinājumu vētīšana, darba grupu veidošana, un parasti tas viss beidzas ar to, ka tiek izdomāts vēl mazliet padomāt. Turklāt ministri publiski ar jaunām idejām mētājas tā, it kā atrastos kādā iekšējai lietošanai sarīkotā brainstormā. Tādā brainstormā, kurā droši var spļaut ārā visu, kas uz mēles, cerot, ka kāda no tūkstoš trakajām idejām izrādīsies īstā un noteikti aizies.
Piemēram, izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa (Reformu partija) pieteiktās idejas pavisam noteikti radikāli izmainītu visu izglītības sistēmu. Turklāt, visticamāk, izmainītu pozitīvā virzienā. Tomēr realitātē lielākā daļa no viņa publiskajiem izteikumiem beigās izrādījusies tikai uz ātro izmestas domas, kas radījušas cilvēkos ilūzijas un cerības, taču nekad nav guvušas praktisku piepildījumu. Līdzīgi varētu piesaukt arī citus valdības ministrus, sākot ar labklājības ministri Ilzi Viņķeli (Vienotība) un beidzot ar kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi (Visu Latvijai!-TB/LNNK). Viņi visi ir piedāvājuši kaut ko lielu un svarīgu, taču galu galā tas bezcerīgi pazudis nebeidzamo uzlabojumu lamatās. Tāpēc varbūt pareizāk būtu savas idejas vispirms novest līdz konkrētākām aprisēm un prezentēt tad, kad tās ir skaidras un neizbēgamas. Protams, cilvēki vienmēr pretosies reformām, tās viņus izsit no ierastās komforta zonas un bieži sākumā ir dzīvi apgrūtinošas. Taču tad vismaz cilvēkiem būtu skaidrs, kā būs, un nenāktos pēc katra kāda ministra izteikuma zīlēt - viņš to tiešām nopietni vai pateica tikai vienkārši tāpat...