Pilsoņu karš līdz šim atnesis 70 000 upuru, vairāk nekā viens miljons iedzīvotāju pametuši valsti bēgļu gaitās, un pati Sīrija tiek arvien vairāk sagrauta, tomēr joprojām neviena no pusēm nav gatava piekāpties. Opozīcijas kaujinieki militārā bruņojuma ziņā stipri atpaliek no Sīrijas armijas un nespēj panākt izšķirošo triecienu, tāpēc it kā saprotams, ka dažas valstis risinājumu redz opozicionāru apbruņošanā. Emocionāli saprotami ir šo valstu pūliņi pielikt punktu ieilgušajam pilsoņu karam, taču, aplūkojot situāciju tuvāk, embargo atcelšana šķiet visai naivs un pat bīstams piedāvājums.
Pirmais problemātiskais nosacījums ir tas, ka opozicionāru masa ir tik neviendabīga un agri vai vēlu būtu jāizlemj ieročus piegādāt visiem režīma pretiniekiem vai tikai izvēlētām grupām. 2012. gada sākumā t. s. Sīrijas brīvās armijas sastāvā bija izšķiramas aptuveni 200 atsevišķas komandstruktūras, šodien to skaits ir pieaudzis līdz 1500 vienībām, kas daļēji pat sākušas apkarot viena otru. ES ieroču piešķiršana tikai konkrētām, mērenākām grupām saniknotu radikālākos pārstāvjus un novestu pie opozīcijas tālākas šķelšanās.
Ja ES arī izšķirtos ar ieročiem apgādāt tikai mērenākās opozicionāru grupas, tad šis uzstādījums būtu ļoti grūti realizējams, jo ne vienmēr izdodas garantēt pat to, ka Rietumu sūtītie humanitārās palīdzības konvoji sasniedz pareizo adresātu. Pavisam nesenā vairāku t. s. zilo ķiveru jeb ANO miera uzturētāju nolaupīšana un gūstā turēšana no opozicionāru puses kalpo par labu piemēru tam, ka ES ieroču piegādēm, pat opozicionāru kontrolētajās teritorijās, nav nekādas garantijas nonākt pareizajās rokās. Ir naivi cerēt, ka ar ieročiem izdosies apgādāt tikai kādas konkrēti izvēlētas grupas.
Lai gan rietumvalstīm ne vienmēr bijis nepieciešams ANO mandāts militāru aktivitāšu uzsākšanai, tomēr šīs organizācijas lēmumus vajadzētu mēģināt apiet pēc iespējas retāk, pat gadījumos, ja tie panākti ar derdzīgajiem Krievijas un Ķīnas veto. ES militārais atbalsts opozicionāriem pārkāptu ANO pieņemto lēmumu militāri neiesaistīties Sīrijas pilsoņu karā no ārpuses un liks atbalsta apmērus kāpināt arī Ķīnai, Krievijai un Irānai. Pastiprinātos tikai t. s. aizvietotāju kara efekts, un konflikts no risinājuma attālinātos vēl vairāk.
Atvērts paliek arī jautājums par to, kas ar šiem ievestajiem ieročiem notiks pēc teorētiskās Asada atkāpšanās. Ir neiespējami garantēt, ka šos ieročus neiegūst radikāli grupējumi un ka pēc režīma krišanas būs iespējams tos vienkārši atprasīt atpakaļ. Dažādu opozīcijas grupu apbruņošana situāciju Sīrijā padarīs vēl nekontrolējamāku brīdī, kad radīsies varas vakuums.
Sīrijā nav par maz, tur jau ir pārāk daudz ieroču. Arī opozīcijā esošā Sīrijas nacionālā padome nosoda ideju apbruņot opozicionāru kaujiniekus un paliek pie tā, ka nepieciešams politisks, nevis militārs risinājums.