Stankevičs, uzrunājot klātesošos, atsaucās uz svētā Benedikta – Eiropas aizbildņa – dzīves piemēru. Šis svētais, kas dzīvoja 5.-6. gs., laikā, kad nupat bija sagruvusi Romas impērija, uz tās gruvešiem centās veidot jaunu pasauli. Klosteri kļuva par jaunās civilizācijas centriem. Viduslaikos radās pirmās universitātes, kas bija uz katedrāļu skolu bāzes izveidojušās Baznīcas struktūras. Pēc tam ap šīm universitātēm attīstījās jaunā zinātne, un pēc renesanses sākās tas, ko asociējam ar zinātniski tehnisko revolūciju.
"Ja paskatāmies uz šodien notiekošo – pirms 23 gadiem sabruka pati lielākā impērija pasaulē un mēs dzīvojam uz tās gruvešiem. Mēs redzam, ka procesi nav beigušies. Mēs vēl arvien ciešam šīs impērijas radīto procesu sekas. Mūsu mentalitātē tas viss ir saglabājies," teica Stankevičs.
"Vēlos novilkt paralēles ar svētā Benedikta laikiem. Mums uz šiem gruvešiem ir jāuzceļ jauna pasaule. Eiropas Savienība kaut kādā ziņā mēģina celt šo jauno pasauli, bet es domāju, mēs labi apzināmies un redzam to, ka ik pa laikam rodas problēmas. Krīze nav īsti beigusies. Un tas, kas visvairāk trūkst, ir vīzija, ilgtermiņa stratēģija, kā mūsu civilizācijai ir jāizskatās. Kristīgais piedāvājums ir ilgtermiņa. Baznīcai ir izstrādāta sociālā mācība, kas pirmkārt balstās dievišķajā atklāsmē un Svētajos Rakstos, bet arī dažādajās zinātnes nozarēs, un dod tādu sintēzi, kas nav reliģiska, bet katram cilvēkam saprotama."
Šī iemesla dēļ arhibīskaps aicināja uzņēmējus iepazīties ar Jāņa Pāvila II sociālajai problemātikai veltītajām enciklikām, kā arī Benedikta XVI sociālo encikliku Caritas in veritate. "Kad es to izlasīju – tā bija cieta barība, vajadzēja intelektuālu piepūli, lai tam izgrauztos cauri – bet, kad es to biju izdarījis, man bija tāda sajūta, ka esmu nonācis augsta kalna galā, no kura skatoties aizraujas elpa," atzina Stankevičs. "Tur ir atbildes, kā jādarbojas ekonomikai, biznesam, politiķiem, lai krīzi atrisinātu ilgtermiņā."
Runājot par savām prioritātēm, Stankevičs atzina, ka kopš stāšanās arhibīskapa amatā viņa sirdī ir Latvijas garīgā atdzimšana. Tas ir liels mērķis, tāpēc arhibīskaps aicina visus labas gribas cilvēkus, ikvienu, kam rūp tas, kā mēs kā tauta dzīvojam, iesaistīties šai darbā, salikt galvas kopā un domāt plašāk, kas ir vajadzīgs, lai Latvija uzplauktu ilgtermiņā, lai bērniem nebūtu jābaidās staigāt vakaros pa ielām, lai interneta vidē nebūtu tik daudz agresijas un neiecietības, u. tml.
Skaidrojot, kā sasniegt Latvijas garīgo atdzimšanu, arhibīskaps norādīja uz trīs līmeņiem, kuros ir jāstrādā. Pirmais ir materiālais, jo "kad cilvēkam vēderā burkšķ un ziemā ir auksti, tad grūti runāt par garīgām lietām". Cilvēks vispirms ir jāpabaro un jānodrošina kaut kāds sociālais līmenis. Darbojoties šajā jomā, katoļu Baznīca Latvijā ir izveidojusi Betlēmes žēlsirdības māju – rehabilitācijas centru alkoholiķiem, narkomāniem un bijušiem cietumniekiem. "Mēģinām palīdzēt cilvēkiem iziet no atkarībām. Tiem, kuri ir jau pazaudējuši saikni ar sabiedrību, pāris gadu garumā palīdzēt integrēties sabiedrībā un atgriezties normālā dzīvē," skaidroja arhibīskaps. Kā otru piemēru Stankevičs minēja Caritas – starptautisku labdarības organizāciju, kuras filiāļu – nabadzīgo atbalsta grupu – izveidi pie draudzēm viņš veicina.
Otrais līmenis, uz kuru arhibīskaps norādīja, ir cilvēka dvēseliskā, kultūras joma. "Jaunai sabiedrībai ir vajadzīga jauna kultūra. (..) Jānis Pāvils II runā par nāves civilizāciju un dzīvības civilizāciju. Man pat ir tāda doma, ka vajag sarakstīt grāmatu Nāves un dzīvības civilizācijas motīvi kultūrā. Kā tie izpaužas mūsu kino, operā, teātrī, glezniecībā un tēlniecībā. Jo māksla ir ļoti spēcīgs līdzeklis. Māksla var būt destruktīva, bet var celt uz augšu. Mums ir vajadzīga tāda māksla, kas cilvēku sakārto. Arī šajā jomā gribētos darboties. Te nevar bez izglītības."Šai sakarā Stankevičs norādīja uz Rīgas Katoļu ģimnāzijas, Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta un Rīgas Teoloģijas institūta nozīmīgumu, kā arī nepieciešamību izdot garīgo literatūru, kas palīdzētu cilvēkiem izglītoties un būtu kā pretinde destruktīvām tendencēm mūsu kultūrā, mākslā.
Trešais ir garīgais līmenis, kurā nepieciešams darboties, rūpējoties par Latvijas garīgo atdzimšanu. "Gars ir cilvēka esamības dziļākais kodols. Tas, kas cilvēka garam ir vajadzīgs, tā ir komunikācija ar Dievišķo. Cilvēks sevi īsteno, komunicējot ar Dievišķo sfēru un tad, kad nesavtīgi dāvā sevi citiem. Tad cilvēkam ir gandarījums un viņš sasniedz pilnību. Lūk, lai mūsu sabiedrība nebūtu tīri materiālistiska, lai varētu īstenot arī šo vajadzību, ir jāizglīto, ka ikvienā cilvēkā ir šī dziļākā nepieciešamība pēc dievišķā, pēc nesavtīguma. Ja cilvēks to neapmierina, tad rodas atkarības, notiek pašnāvības, tad ir neapmierinātība un agresija. (..) Ir nepieciešamas arī kulta telpas, baznīcas un ir nepieciešami materiālie resursi to restaurēšanai, uzcelšanai. Bet tas nav pašmērķis. Tas ir vienotas stratēģijas ietvaros."
Noslēgumā Stankevičs atzina: "Es apzinos, ka tas pārsniedz viena cilvēka spēkus un arī tās mazās komandas, kas man ir, spēku. Bet jūs, kas šeit esat, katrs esat eksperts kādā jomā. Un jūs varat, ja jūtaties pamudināti, iekļauties šajā vīzijā, Latvijas atdzimšanas projektā, kas ir ļoti svarīgs. Laiki nav vienkārši, bet es domāju, ja jau esat šeit, tad jums patīk izaicinājumi. Jo man arī patīk izaicinājumi."