Bērziņš: Vai kāds zina, kur mēs ejam?

Esmu pieradis pie kārtības, kuru turklāt pats esmu kopā ar kolēģiem veidojis. Un šī kārtība paredz, ka sistēmā darbojas gan tie, kas nosaka mērķus, gan tie, kas izdomā, kā šos mērķus sasniegt, gan arī tie, kas to visu savā ikdienas darbā cenšas realizēt. Bet kāpēc lielajā politikā un valsts pārvaldē tas viss iztrūkst? Tur taču būtu jābūt vēl lielākai atbildībai un sakārtotībai! Bet, nē! Nav ne īstie to, kas izlemtu, kur jāiet, ne arī to, kas izlemj kā. Un arī ar izpildītājiem ir, paši ziniet kā. Tikai tukšas runas, pat vairāk nevis runas. Atrunas. Tāpēc esmu ļoti sarūgtināts par tām politiķu, jo īpaši ministru runām, kuras pēdējo nedēļu laikā esmu dzirdējis. Iespējams, tādas pašas tās bija arī senāk, bet tad tām nepievērsu tik lielu vērību, jo tad mānīgi šķita, ka no politikas nav tik daudz atkarīgs ikkatra ierindas biznesmeņa darbā. Iepriekš arī vairāk paļāvos tikai pats uz sevi un savas komandas veikumu. Tagad esam paši paaugušies, tāpēc, iespējams, kļūstam arvien atkarīgāki no “lielās politikas”. Vienlaicīgi arī intuitīvi jūtu, ka gan darba devēji, gan arī darba ņēmēji alkst dzirdēt plānus, risinājumus, piedāvājumus. To, ka ir problēmas, pats zinu, gribu dzirdēt - kādā veidā un kas tās risinās.Šobrīd ļoti gribētos būt pārliecinātam, ka mūsu ministri, deputāti un ierēdņi patiesi atbildīgi pārredz laukumu. Jo vairāk tāpēc, ka sabiedrībā jūtama nedrošība par to, kas Eiropā un arī Latvijā notiks jau šovasar, tai skaitā dēļ notiekošā Grieķijā, Spānijā, Itālijā. Tikmēr, godīgi teikšu, iepriekš no ministriem dzirdētais šo ticību mazina.Lūk, piemērs! Ieraugu virsrakstu - “Kā Latvijai sasniegt Eiropas vidējo līmeni?” Sapriecājos. Būs beidzot mūsu ministri izdomājuši kā. Bet nē, vilšanās, jo raksts ir par to, kā viens no mūsu ministriem “aprēķinājis” - lai Latvija ar savu “lielo lēcienu” sasniegtu Eiropas attīstīto valstu līmeni, katru gadu ekonomiskās attīstības tempiem jābūt 7% un tā vismaz 10 gadus no vietas. Ilgi rēķināja? Pašam nav kauns nākt klajā ar šādiem aritmētikas atklājumiem, kas tik ļoti līdzinās mana bērna matemātikas uzdevumiem pirmajās klasēs. Ikviens bērns prot sarēķināt, par cik daudz āboliem dienā jāpārdod vairāk, lai mēneša beigās būtu pārdots tikpat, cik kaimiņš pārdeva pagājušā gādā. Es taču no ministra gaidu ko citu! Es no viņa alkstu redzēt pārliecību, ka viņš tik tiešām zina, ko darīt ar pārraudzībā esošo nozari un valsti kopumā. Izprotu, ka ministri grib izskatīties gan gudri, gan arī pareizi. Bet, lūdzu, to taču var darīt arī tā, lai nemazinātos ticība par spējām un kompetenci. Tiešām neizprotu, kā ministrs var kā milzīgu atklājumu nopietnā tonī paziņot, ka Latvijai, lūk, esot vajadzīga ilgtermiņa attīstības stratēģija. Malacis! Ilgi domāja?Zinu, kas ir vadītājs, zinu, cik grūts un atbildīgs ir šis uzdevums. Neesmu no tiem,  kas no ministriem prasa tūlītēji izdarīto darbu mērvienības. Zinu atšķirību starp vadītāju un izpildītāju. Tieši tāpēc tik ļoti vēlos redzēt Latvijas politikā un varā vadītājus, kaut arī jaunus, bet atbildīgus. Un ļoti nevēlos kā ministrus redzēt studentiska dzīvesstila puišeļus, kuri vairāk domā par to, kā labi izskatīties kursa biedrus acīs, kā vieglākā veidā iegūt ieskaiti, un beigu beigās ne par ko neatbildēt.