Dzintars: Būšu pirmajās rindās, lai cīnītos pret cenzūru Latvijā

Portāls Diena.lv publicē R.Dzintara vēstuli.Godātā Pitruka kundze!Jūsu atklāto vēstuli lasīju ar prieku un gandarījumu, ka diskusija par nacionālo kino tiešām vismaz uz mirkli ir kļuvusi par aktualitāti. Šī vārdā varbūt arī ir vērts „norīt dažus krupjus” vairāku neglaimojošu raksturojumu formā, kādus man dažs kino nozares pārstāvis jau paspējis piedēvēt (protams, nepazīstot mani un uzzinot manu viedokli tikai no ne vienmēr precīzajiem un objektīvajiem mediju pārstāvjiem).Ne velti inteliģenci skaidro kā sabiedrības gara gaismas nesējus, bet māksla ir valoda, kādā šo gaismu nest. Tieši tāpēc Nacionālā apvienība izcīnīja, manuprāt, grūtu cīņu, kad nākamā apgrieztā budžeta ietvaros kultūras nozari izdevies saglabāt vismaz esošajā līmenī. Ar atbildību varu apgalvot, ka arī turpmāk meklēsim katru iespēju, lai Latvijas radošajam potenciālam būtu iespējas sevi izpaust iespējami plašāk.Tas, kas mazliet mulsina aktualizētās diskusijas sakarā, ir divi līdztekus pastāvoši populāri viedokļi: pirmkārt, politiķiem ir jāinteresējas par nacionālo kino un jārūpējas par finansējumu nozarei; otrkārt, politiķiem nav tiesību izteikties un interesēties par saturu, kāds šī finansējuma rezultātā rodas.Protams, var jau pieņemt, ka politiķi vienmēr ir bijuši un vienmēr būs tikai blēži un egoisti, kas jātur drošā attālumā no jebkā, kam ir kāda garīga vērtība. Taču diez vai pie šādas attieksmes sagaidīsim ilgi gaidīto paaudžu maiņu un jaunu vērtību cilvēku ienākšanu politikā.Nesen Jaunajā Rīgas teātrī bija iespēja novērtēt lielisko izrādi Kopenhāgena, kuras viens no galvenajiem jautājumiem - vai zinātnieks ir morāli atbildīgs par masu iznīcināšanas ieročiem, ko viņš rada? Cik tālu cilvēks atbild par savas rīcības sekām? Riskēšu apgalvot, ka valstsvīriem būtu jāspēj vismaz morālā līmenī atbildēt arī par to, kā valsts izlietotā nauda pārvēršas cilvēku emocijās un garīgajā pasaulē.Tas nav nekāds pirmatklājums psiholoģijā, ka cilvēks kļūst par to, ko viņš redz. Kopš cilvēce atklājusi kino iespaidu uz cilvēka psihi, biznesa kompānijas allaž izmantojušas iespēju to vērst komerciālos nolūkos, brīžam arī patērētājam kaitīgos, piemēram, pieradinot pie „pareizajām” tabakas izstrādājumu vai alkohola markām, kuras visbiežāk skatītājs redz pozitīvo varoņu lietojumā.Grūti nepamanīt, ka zināmā vecumā posmā jaunieši burtiski atdarina elkus, pie kā pieraduši vai kas guvuši īpašu popularitāti TV ekrānos. Līdzīgas frizūras, ģērbšanās stils, manieres, leksika... Nav vairs noslēpums vardarbīga kino ikdienas kopsakarības ar noziedzības pieaugumu sabiedrībā.Mums ir divas iespējas: pirmā - noliegt, ka šāda kino ietekme pastāv, pierādīt pretējo; otrā - atzīt to, un tādā gadījumā sabiedriska diskusija par saturu nekad nav uzskatāma par „primitīvu un aprobežotu”, kā izteikusies kāda cienījama režisore.Jo kur tad ir robeža? Vai atbildīgi no valstsvīru puses būtu arī pilnīga vienaldzība par faktu, kad kādā valsts finansētā kino darbā būtu nepārprotams aicinājums pārtraukt Latvijas valsts pastāvēšanu, pievērsties sātanismam vai, piemēram, veikt rasistiskus uzbrukumus.Vēlreiz vēlos apliecināt, ka būšu pirmajās rindās, lai cīnītos pret cenzūru Latvijā, ja tādi draudi demokrātijai rastos, tomēr stingri stāvēšu arī pret visatļautību un cilvēku vienaldzību jomās, kas veido mūsu bērnu un tautas likteņus. Katrs budžeta lats ir Latvijas iedzīvotāju kopējais īpašums. Tāpat kā politiķim jāspēj atskaitīties par sava atalgojuma lietderību un darbības atbilstību sabiedrības gaidām, tāpat arī kino naudas dalītājiem jāprot argumentēti pārliecināt, kāpēc tieši šāds sadalījums un kādu labumu tas dos sabiedrībai.Kolka cool savu tiešām ir panācis. Ir raisījusies diskusija. Filma ir lielisks atskaites punkts, lai uzdotu jautājumus un meklētu atbildes. Neapšaubu, ka mērķis ir pavērst spoguli uz netīkamo pusi sabiedrībā, par ko paši esam atbildīgi. Neapšaubāmi daudzi tieši tā šo filmu arī uztvēra. Intelektuāļi. Bet vai nebija arī cita sabiedrības daļa, kas šo lūkoja tikai kā jautru komēdiju, kuras galvenie varoņi rāda, „kā pareizi dzīvot”?Uzreiz šeit vietā teikt, ka neiestājos pret valsts naudas piešķiršanu šādai filmai. Arī tādas ir vajadzīgas. Taču ļoti vēlētos, lai biežāk ne tikai kino, bet Latvijas mākslā kopumā, arī žurnālistikā un sabiedriskajā dzīvē spogulis pavērstos arī tiem piemēriem, par ko varam lepoties un kas dara mūs garā bagātākus. Ar neizsakāmu prieku vēroju dokumentālos kino darbus par Aerodium puišiem vai Ritenieku ģimenes sporta gaitām, mākslas kino par godpilnām lappusēm Latvijas vēsturē, Jāņa Streiča latviskās dailes un morāles darbus... Vai spoguļu, kas runā par mūsu nepilnībām, jau tā nav pārāk daudz, ka vairs nespējam atšķirt, kur ir neglītā realitāte, bet kur neskaitāmie tās atspīdumi? Vai aiz šiem atspīdumiem nepazūd gaišākas ainas, kuras tieši tumšajās dienās mums būtu vajadzīgas, lai nenomaldītos pa nepareizajām takām?Vispirms jau morālā līmenī uz šo jautājumu ir jāatbild mūsu inteliģencei – gara gaismas nesējiem. Tikai tad pie tik piezemētām lietām kā līdzekļu dalīšana viedokli būtu jāpauž arī ievēlētiem sabiedrības pārstāvjiem. Pitrukas kundze, protams, ka nacionālais pasūtījums būtu izcils risinājums un noteikti apsvēršu Jūsu priekšlikumu par fonda izveides iespējām. Manuprāt, jebkurā gadījumā būtu jāmeklē līdzsvaroti risinājumi, lai noteikta daļa kino finansējuma tiktu piešķirta sabiedriski nozīmīgu un tautai būtisku problēmu risināšanai – demogrāfijai, saticībai sabiedrībā, palikšanai Latvijā, nacionālās identitātes stiprināšanai...Liels paldies par pamudinājumu rūpēties par esošo pozitīvi audzinošo kinodarbu plašāku izplatīšanu! Par šo esmu jau sācis sarunas ar Valsts izglītības satura centru. Nacionālais kino, tāpat kā nacionālā kultūra, ir bijusi un būs mūsu bagātība, kā vairošanai atbalsts jāatrod par katru cenu. Taču pretimnākšana no kino cilvēkiem šajā jautājumā būtu ļoti noderīgs apstāklis, uz ko arī ceru.Patiesā cieņā,Raivis Dzintars

Kā vēstīts iepriekš, biedrības Latvijas Kinematogrāfistu savienība projekta Kino visiem un visur Latvijā vadītāja un Nacionālā Kino centra dokumentālo filmu eksperte Ieva Pitruka atklātā vēstulē Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisija priekšsēdētājam Raivim Dzintaram rakstīja par latviešu filmām un priekšlikumiem nozares problēmu risināšanai.