Kardiologs Ērglis, komentējot ministru maiņu veselības nozarē, izteicies, ka šajā krēslā var sēdēt tikpat ģēnijs, cik muļķis, nekas nemainīšoties. Izklausās depresīvi.
Ērglis runā par nozares lāstu, kuru apstiprinās visi, proti, ka nozare ir nepietiekami finansēta. Un ir arī skaidrs, ka vismaz tuvākajos gados neviens šo lāstu nenoņems. Līdz ar to nozarei ir jāturpina darboties tādos apstākļos, kādi nu tie ir. Un tas nozīmē, ka tas pats mazumiņš, kas nu ir, jāizmanto maksimāli racionāli plus nedrīkst pieļaut jau tā caurā deķa raustīšanu uz visām pusēm. Un te problēma ir tā, ka deķi par savējo uzskata publiskais sektors, šajā gadījumā medicīnā, savukārt mēs, privātais sektors medicīnā, tā nedomājam. Kaut vai tāpēc, ka mēs turpinām efektīvi darboties pat vāja valsts finansējuma apstākļos. Mēs pat esam sākuši slimnīcas būvēt, citiem vārdiem sakot, privātais sektors medicīnā turpina strauji attīstīties.
Jā, mums pārmet, ka privātie izlasot rozīnes no kūkas, tomēr, manuprāt, šāds pārmetums nav pamatots, jo tikpat labi var teikt, ka privātais sektors nozarē vienkārši ir lakmusa papīrs, kas parāda, kuri segmenti ir kaut cik adekvāti finansēti. Tas, ka, piemēram, valsts nepietiekami un idiotiski finansē neatliekamo palīdzību, nav mūsu vaina. Tam, kur ir pilnīgi bezcerīga situācija, mēs, protams, klāt neķeramies - neesam burvji. Tomēr daudzviet mēs parādām, ka saimniekot var racionāli, veidojot infrastruktūru, pērkot tehnoloģijas un piedevām maksājot konkurētspējīgas algas. Tas otrai pusei nav patīkami.
Jā, mēs daļēji dotējam valsts apmaksāto daļu savā servisā no mūsu sniegtajiem maksas pakalpojumiem, tomēr par to jau tikai vajadzētu priecāties un nosaukt par sociāli atbildīgu biznesu.
Ko darīt, to skaitā nākamajiem veselības ministriem - neaizmirsīsim, ka drīz vēlēšanas... Jo pieļauju, ka tiem cilvēkiem, kuri vēršas publiskajā sektorā, nav skaidrs, kur viņi nonākuši, - it kā privātais nav, tomēr bezmaksas arī nav, it kā ir garantēts, bet it kā nav pieejams utt.
Mēs rūpīgi sekojam pacientu sūdzībām, to skaitā publiskajā sektorā, un vairākums no tām ir nevis par rezultātu, bet par procesu, attieksmi. Iespējams, cēlonis ir daudz piesauktais naudas trūkums, bet, kā minēju, diez vai te kaut kas būtiski mainīsies. Līdz ar to no valsts viedokļa ieteicams būtu pilnvērtīgāk izmantot privāto sektoru, kas, atkārtošos, spēj strādāt adekvāti arī šādos apstākļos. Nevis apkarot! Respektīvi, politiski pareizi būtu, ja arī es teiktu, ka risinājums ir vairāk naudas, bet es rēķinos ar realitāti... Otrkārt, ir jālīdzsvaro cenu līmeņi nozares iekšpusē, jo ir virzieni, kas ir labi finansēti, jā, pietiekami, un ir tādi, kur ir pilnīgs ārprāts. Ir veselas speciālistu grupas - endokrinologi, neirologi, pulmonologi u. c. -, kas vienkārši negrib stāties līgumattiecībās ar valsti, jo tarifi ir pilnīgi nožēlojami. Noteikti ir jāpārtrauc dublēšanās dažādu iekārtu un tehnoloģiju iegādē, kas arī prasa lielus tēriņus. To visu var izdarīt vēl pirms lielās cīņas par reālu nozares finansējuma palielināšanu.
Un par to visu dzird diskutējam jau gadiem. Un nekas nemainās.
Iespējams, tāpēc, ka es neatceros nevienu ministru - ja neskaita Didža Gavara dažus mēnešus -, ar kuru varēja runāt par ekonomiskiem jautājumiem.
Ai, cik nav bijis šo tikšanos, kur galda vienā pusē sēž viss Latvijas privātās medicīnas zieds, otrā pusē - visa ministrijas vadība, kura uz mums skatās kā uz pilnīgiem marsiešiem, kā uz vājprātīgiem. Bet varbūt ir otrādi?
Taisnības labad gan jāmin pozitīvā pieredze ar premjeri, ar kuru arī tikāmies. Komentējot mūsu prasības, kurās, starp citu, nebija naudas prasīšanas, vismaz bija skaidrs "nē" vienām, citām "nē" - pagaidām, savukārt tur, kur bija "jā", tas - kaut kas nebijis! - arī tika izpildīts.
Pilnu ekspresinterviju lasiet otrdienas, 15.jūlija, laikraksta Diena 3.lpp.!