"Latvijā ir ļoti maz noķertu kibernoziedznieku, līdz ar to nav sodu prakses. Speciālās policijas nodaļas aktivitātes neņemos vērtēt, taču rezultātu nav. Turklāt policijai daudzās struktūrvienībās trūkst kvalificētu darbinieku," uzsver Judins. Nenorādot uz personas vainu, parlamentārietis atgādina, ka ASV pieprasītais un smagos kibernoziegumos vainotais rīdzinieks Deniss Čalovskis diez vai ir vienīgais cilvēks Latvijā, kurš "saprot datorus".
Judins uzskata, ka Krimināllikumā kibernoziegumu jomā galvenā problēma ir juridiskā terminoloģija. Pirms daudziem gadiem sagatavotajos Krimināllikumu pantos nav minēti tādi vārdi kā "vīruss" vai "dators", un šie termini šobrīd ir apzīmēti ar garu formulējumu.
Jurists domā, ka pašlaik Krimināllikumā paredzētie sodi par kibernoziegumiem ir adekvāti un atbilst nodarījuma smagumam. "Ja Eiropa prasa, lai noziedzniekiem būtu ne mazāk kā divi gadi cietumā, tad mums jau ir trīs un vairāk gadu cietumā," norāda jurists.
Par datorkrāpšanu, ja tā izdarīta lielā apmērā, šobrīd Krimināllikums paredz cietumsodu līdz desmit gadiem, savukārt noziegums, kas ar informācijas tehnoloģijām vērsts pret kādu svarīgu infrastruktūras objektu un izraisa smagas sekas, var tikt kvalificēts kā terorisms, un likums par šādu noziegumu paredz pat mūža ieslodzījumu. Savukārt par patvaļīgu piekļūšanu automatizētai datu apstrādes sistēmai un par tās darbības traucēšanu, nelikumīgu rīcību ar šajā sistēmā iekļauto informāciju sods var būt līdz pieciem gadiem cietumā.
Judins arī atgādina, ka pavasarī Latvijā mainījusies sodu noteikšanas kārtība - ja cilvēks izdara piecus kibernoziegumus, tad par katru viņam tagad ir jāatbild un tiek piespriests atsevišķs sods. Tas gan automātiski nenozīmē, ka par katru tiek piespriesti, piemēram, pieci gadi un kopumā aiz restēm jāpavada 25 gadi, bet tiesa var saskaņā ar likumu sodus saskaitīt, piemēram, nosakot desmit vai 15 gadus cietumā.
Par juridisko personu atbildības noteikšanu Latvijā arī nav problēmu - normatīvie akti jau šobrīd ļauj šādām personām noteikt speciālos līdzekļus, taču prakses trūkuma dēļ tos nepiemēro, atgādina Judins.
Ņemot vērā iepriekšminēto, krimināltiesību eksperts uzskata, ka sodu apmērs hakeriem ir pēdējais jautājums, par ko Latvijā vajadzētu uztraukties, - galvenais ir izmainīt likumdošanu, kas skar noziegumu formulējumus un uzlabot tiesībsargājošo iestāžu kapacitāti.
Likumdošanas izmaiņas var veikt, arī negaidot direktīvas pieņemšanu, taču problēma ir tajā, ka atbildīgo ministriju ierēdņiem ir slodze likumprojektu sagatavošanā. Tomēr Judins domā, ka agrāk vai vēlāk vajadzēs ar šiem jautājumiem strādāt.
Lai arī krimināltiesības nav Aizsardzības ministrijas pakļautībā darbojošās informācijas tehnoloģiju drošības incidentu novēršanas institūcijas CERT.LV kompetencē, šī institūcija uzskata, ka stingrāku sodu paredzēšana kibernoziedzniekiem uzlabotu drošības situāciju IT vidē un dotu likumsargu rokās spēcīgākus rīkus, kas vairāk piemēroti mūsdienu mainīgajai situācijai un draudiem.