Toreiz tas šķita negaidīti, jo par šādu ieroču atrašanos Irākas režīma rīcībā pārliecināti runāja abi galvenie sabiedrotie ASV prezidents Džordžs Bušs un Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs. Turklāt - atsaucoties uz izlūku ziņojumu. Taču karavīriem, nokļuvušiem svešā zemē, nebija daudz laika par to prātot - viņiem pietika darba, lai apgūtu Irākas teritoriju. Līdz tam brīdim viss šķita gandrīz nevainojami - Sadama armija pārstāja eksistēt mēneša laikā, daudzi irākieši izjuta prieku par atsvabināšanu no bijušā režīma, taču pamazām atklājās cita - nelāga - aina. Okupācijas spēki - pamatā ASV - nebija gatavi kārtības uzturēšanai pēc militārās fāzes nobeiguma, ko Bušs pasludināja 1. maijā. Faktiski nebija policijas, un tas ļāva brīvi darboties dažādiem noziedzniekiem, kas sāka terorizēt Irākas iedzīvotājus. Varas vakuuma pieļaušana bija kļūda, par kuru atbildīgi Irākas operācijas plānotāji. Iespējams, pēc okupācijas spēku ieiešanas ir gandrīz neiespējami uzturēt pieņemamu kārtību - vismaz tik lielā valstī kā Irāka.
Pagaidām nav izdevies dzirdēt nopietnus argumentus, kas liktu noticēt augsta ranga Rietumu virsnieku apgalvojumam, ka koalīcijas spēki samaksājuši augstu cenu (krituši 4408 karavīri), bet tas bijis tā vērts. Tā vienmēr saka lielākā daļa karavīru, un tas ir saprotami, tā liek runāt bojāgājušo biedru piemiņa. Savukārt nogalināto Irākas civiliedzīvotāju (ap 127 tūkstoši) radinieki tam diezin vai piekritīs. Viņi teiktu, ka izvēlētos redzēt savus radiniekus dzīvus, pat ja turpmāk būtu jāpaliek Sadama varā. Tas gan nenozīmē, ka visi šie cilvēki uzskatāmi par bijušā diktatora atbalstītājiem.
Kas zina, kā risinātos notikumi, ja Sadams piekristu pašā kara priekšvakarā ASV izteiktajam ultimātam 48 stundu laikā atstāt valsti. Tā vietā viņš paziņoja, ka gatavs stāties pretī uzbrukumam, un uzņēmās atbildību par notikumiem. Gluži kā iepriekš, kad nolēma iebrukt Irānā, kas izvērtās par astoņus gadus ilgu karu. Toreiz Sadams lietoja ķīmiskos ieročus, ar tādiem tika nogalināti arī Irākā dzīvojošie kurdi. Visbeidzot, sekoja iebrukums Kuveitā, kas izsauca plašas starptautiskās koalīcijas izveidošanu ASV vadībā, kas deva spēcīgu triecienu Irākai. Sadama režīmu sodīja ar starptautiski noteiktajām sankcijām, taču visvairāk Irāku bija pazemojis pats tās vienpersoniskais vadītājs. Pirms trīsdesmit gadiem uzskatīja, ka Irāka var kļūt par reģiona attīstītāko valsti, taču Sadams šīm cerībām neļāva piepildīties. Tieši viņa pārspīlētajam sevis novērtējumam ir tiešs sakars ar iebrukumu Irākā 2003. gadā un nestabilo situāciju šajā valstī mūsdienās. Vienlaikus jāteic, ka diezin vai izdosies iegūt pārliecinošu apstiprinājumu Sadama agresīvajiem nolūkiem, ar ko mēģināja attaisnot 2003. gada bruņoto invāziju.