To nevar salīdzināt, piemēram, ar Taleban centieniem izjaukt vēlēšanu norisi 2009. gadā, kad ļoti lielā valsts teritorijas daļā koalīcijas spēku karavīriem, arī Latvijas militārpersonām, vai visu dienu nācās rūpēties par drošību vēlēšanu iecirkņu tuvējā teritorijā. Rietumu militārpersonas pievērsušas uzmanību tam, cik efektīvi darbojušies afgāņu policisti un karavīri, kas likvidējuši apdraudējumu. Tomēr nedrīkstētu par maz uzmanības veltīt faktam, ka radikāļu kaujinieki jau laikus bija sagatavojušies šādam uzbrukumam Kabulas centrā, turp nogādājuši ieročus un munīciju. Zinot, cik rūpīga kontrole tiek veikta Kabulā, šī sagāde, visticamāk, veikta sadarbībā ar vietējo drošības spēku pārstāvjiem. Tas vieš nopietnas šaubas, vai vietējie spēki ir gatavi uzņemties atbildību par drošību, kad no Afganistānas būs izvesta lielākā daļa ārzemju karavīru. Vislabāk reālo situāciju var saprast uz vietas, un tāpēc der ieklausīties kāda afgāņa jautājumā valdībai - kā gan tā domājot uzturēt kartību tālos lauku rajonos, ja nespēj to nodrošināt pat Kabulā?
Par Taleban runasvīra paziņojumu, ka šie uzbrukumi esot tikai sākums vasaras kara darbībai, varēs pārliecināties tuvāko mēnešu laikā. Taču jau tagad ir skaidrs, ka nekāda miermīlīgā atmosfēra nav gaidāma - gada pirmajos trīs mēnešos nogalināto koalīcijas karavīru skaits sasniedzis simtu. Un, pat ja pretinieks ir novājināts un atteicies no iesaistīšanās liela mēroga kaujās, tas nenozīmē, ka tam nav pa spēkam nelieli un bīstami uzbrukumi. Tā nav īpaši patīkama situācija, kādā paredzēts sākt pakāpenisku koalīcijas spēku izvešanu. Droši vien tas ir galvenais iemesls, kādēļ augstas koalīcijas amatpersonas aizvien biežāk norāda, ka arī pēc 2014. gada, kad sākotnēji tika paredzēts pabeigt ārvalstu karavīru izvešanu, daļa spēku tomēr paliks Afganistānā un turpināsies arī afgāņu drošības spēku apmācība.