Kūle: Pašmāju trampisms gūst panākumus, jo daļa sabiedrības nemitīgi izspēlē noliegumu

Fragments no intervijas:Saistībā ar Ukrainas notikumiem, terorismu, imigrācijas krīzi bieži dzirdam, ka šis konteksts liek Eiropai saprast, kas ir tās vērtības, identitāte. Neapstrīdu šo apgalvojumu, tomēr tad rodas jautājums: ja krīzes nebūtu, nebūtu arī diskusiju par identitāti?Tā gluži nav - Eiropa ik pa brīdim ķeras pie šādas "vētīšanas". Atceraties laiku, kad bija diskusijas ap līgumu par Eiropas Savienības konstitucionālajiem pamatiem? Tad bija ļoti aktīvas diskusijas, kurās arī Latvija ņēma dalību. Kādas ir vērtības, kam mums šāda savienība utt. Līdz ar to es drīzāk teiktu, ka runa ir par viļņveidīgu kustību. Piecdesmitajos gados, kad bija dibināšana, Romas līgums, bija diezgan skaidrs - pēckara enerģētikas sistēmas atjaunošana...Droši vien jums taisnība par viļņveidīgumu, vienkārši šobrīd gaisotne liekas sevišķi sakāpināta.Nu, nebūtu pirmajā jautājumā pieminētā konteksta, mēs visi kopā mierīgi būvētu labklājību, tas jau tāds cilvēkiem ļoti jauks mērķītis. Vai tad nav? Bet šodien... Es tieši nāku no viena pasākuma [saruna notiek 9. maijā] Ārlietu ministrijā, kur uzstājās arī bijušie prezidenti, ministri. Un mēs runājāmies ar Imantu Freibergu [Vairas Vīķes-Freibergas laulātais draugs, datorzinātnieks], ka šobrīd ir tāds diezgan bīstams brīdis arī tādā ziņā, ka - ko darīs briti 23. jūnijā? Es saku: man būs pēc ilgiem gadiem jāieslēdz radio. Es tā sēdēju pie radio, kad Augstākā Padome balsoja 4. maijā... Ja briti referendumā izstājas no ES, tas visiem pamatīgi iebelzīs pa sāniem. Tāpat prezidenta vēlēšanas ASV. Trampa - vismaz spriežot pēc medijiem - neprognozējamība liek jautāt, kāda būs šī lielākā ģeopolitiskā spēlētāja pozicionēšanās pret pārējiem, pret Eiropu, pret mums, maziņajiem...Jūs pamatīgi aizvirzījāt sarunu, bet labi, tad pajautāšu par Trampu. Manuprāt, nav runa par vienu cilvēku, runa ir par plašāku tendenci...Taisnība.Kāpēc šī tendence tā pieņēmusies spēkā?Es domāju, ka tas ir kārtējais alternatīvas meklējums. Piemēram, Klintone un, protams, arī viņas vīrs ir zināms simbols veselam, kā kādreiz teica, saimnieciski diplomātiski militārajam kompleksam. Savukārt "trampisms" ir šī nemitīga teikšana, ka viss, kas bijis iepriekš, ir aplam, es esmu tas politiskais pestītājs, ar lielu skaļumu, ar brutalitāti...Bet kāpēc cilvēki uz to "pavelkas"?Tāda ir cilvēku daba. Ja neuzticība kaut kam iegūst kritisku masu... Tas jau mūsu valstī arī ir. Savulaik taču kāds bariņš aizskrēja un nobalsoja par Zīgeristu, tagad mūsu skaļais aktieris... Filozofs, viens radikāls anarhists, pie sāniem...Jā, šī kombinācija ir īpatnēja.Vai ne? (smejas) Bet no mūsu fakultātes ik pa brīdim "nāk laukā" tādi radikāli domājoši un runājoši ļaudis. Liepnieks, Rolšteins, Lapsa, galu galā, Ķīlis... Šitā nemaz nevar sākt skaitīt, citādi teiks: ko tā fakultāte dara? (smejas) Bet, atgriežoties pie jautājuma, - pieņemu, arī pašmāju "trampisms" gūs zināmus panākumus, jo daļa Latvijas sabiedrības nemitīgi izspēlē noliegumu. Kaut kāds superhēgelisms...Bet kāpēc šāds noliegums ir tik spēcīgs Latvijā? Ja ir valsts ar senām demokrātijas tradīcijām, uzkrātu resursu slāni, var saprast, ja ļaudis šajā valstī saka: ok, paeksperimentēsim. Savukārt Latvijā, kas ir salīdzinoši trausla, jauna konstrukcija, ļaudīm vajadzētu kaut instinktīvā līmenī būt lielākai piesardzībai, saudzīgākai attieksmei pret savu valsti.Man liekas, ka mēs tā sākam, sākam, jā. Man liekas, kopš notikumiem Ukrainā ir lielāka norūpētības izjūta. Krievijas - Gruzijas konfliktu mēs vēl kaut kā palaidām gar ausīm. Bet Ukraina, jā... Lai gan nevar arī teikt, ka mēs palaižamies tādam draiskam anarhismam. Atceraties referendumu par otro valsts valodu? Visi tomēr piecēlās, savācās, dabūjām mēs pārliecinošu iznākumu. Lai gan bija bailīgi, jo ej nu sazini. Tauta uz vēlēšanām neiet, viss noriebies utt. Bet redzat, kā saspringa... Un pēc tam atlaidās. Tā es tos procesus jūtu "savācas - atlaižas". Ja mēs tagad atkal dabūsim iespringt saistībā ar ES sliktu pārvaldību... Jā, es tiešām esmu sākusi lietot tik kritisku apzīmējumu. Ik dienu lasot ziņas, rodas iespaids, ka Eiropas Komisijai nav kontakta ar tiem piecsimts miljoniem, kas veido Eiropas sabiedrību. Tā ir kaut kāda ierēdnieciska struktūra, kas izdod rīkojumus. Kad es padzirdēju to piedraudēšanu ar sodiem par patvēruma meklētāju "neņemšanu"... Igaunija uzreiz pateica, ka tas ir dullums. Pēc tam visas Višegradas valstis to pateica.Mēģināšu tikt jums līdzi, pamainīšu jautājumu kārtību. Ja pieskārāties Višegradas valstīm - kad mēs vietā un nevietā lietojam jēdzienu "Eiropas vērtības", tad par kuru "Eiropu" mēs runājam? Višegradas Eiropu vai "veco", Poliju vai Vāciju?Nē, nē, nē, tas ir baigi bīstami tā dalīt. Nevajag tā, tas ir slikts pozicionējums. Šajos sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos mums vajag Eiropas Savienības vienotību. Un nevajag arī pārspīlēt šo vērtību atšķirīgumu. Galu galā, visa Eiropa saka, ka demokrātiska pārvaldes forma, kur - es papildinātu no savas puses - lietas izrunā agorā... Nevis saskrien vairākums, dabū savu un tad sit mazākumu. Tātad, kur lietas izrunā agorā.Visu sarunu ar Maiju Kūli lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 12.maija, numurā!