Kopīgs aicinājums atcelt nāves sodu (2013.gada 10.oktobrī)
Taisnīgums, kas nogalina, nav taisnīgums. Pārliecībā, ka nāves sods ir necilvēcīgs, šeit pārstāvētās 42 valstis iebilst pret tā piemērošanu visos gadījumos visā pasaulē. Nāves sods ir ne vien neciešams apvainojums cilvēka cieņai, bet tā piemērošana iet roku rokā arī ar neskaitāmiem notiesāto un viņu ģimeņu cilvēktiesību pārkāpumiem. Turklāt nāves sodam nav pozitīvas ietekmes uz noziegumu novēršanu vai drošību, un tas nekādi neatlīdzina kaitējumu, kas nodarīts upuriem un to ģimenēm. Šīs pārliecības vadīti, mēs izmantojam iespēju, ko sniedz 11. Pasaules diena pret nāves sodu, lai vēlreiz apliecinātu savu nerimstošo atbalstu nāves soda atcelšanas kustībai Eiropā un visā pasaulē.
Mūsu aicinājuma mērķis nav izteikt pārmetumus, bet gan dalīties savā pieredzē un pārliecībā. Ja nāves soda atcelšanas vēsture mūsu valstīs ir mums kaut ko mācījusi, tad to, ka šis ceļš ir garš un grūts. Nāves sodu neatcēla pēkšņi. Tā atcelšana kļuva par īstenību tikai tad, kad bija nostiprinājusies sapratne un pastāvīgi kopīgi centieni. Tikai ar neatlaidību un virzoties pakāpeniski, samazinājās izpildīto nāves sodu skaits, sašaurinājās to noziegumu saraksts, par kuriem piespriežams nāves sods, tiesas spriešana kļuva caurskatāmāka, tika noteikti de facto moratoriji nāves soda izpildei, un – visbeidzot – nāves sods izzuda. Tieši tam ir jānotiek valstīs, kur nāves sodu joprojām izpilda taisnīguma vārdā.
Apņēmība, kas vajadzīga, lai sasniegtu nāves soda atcelšanu, ir jāpauž gan valstīm, gan atsevišķiem cilvēkiem, un tas ir arī šīs dienas kopīgā aicinājuma vēstījums. Ceļu uz nāves soda atcelšanu neizraudzījās noslēgtas sabiedrības vai valstis, kas nošķeltas no pārējās pasaules. Šobrīd Eiropā nāves sods ir gandrīz pilnībā atcelts tikai tāpēc, ka starp mūsu valstīm un sabiedrībām ir notikusi diskusija un raita domu apmaiņa.
Eiropas Padome un Eiropas Cilvēktiesību konvencija ir veicinājušas šo reģiona tendenci atteikties no nāves soda un pat ļāvušas tai iespēju izplatīties vēl plašāk. Lielisks piemērs ir Konvencijas 13. protokola stāšanās spēkā (Protokols par nāves soda pilnīgu atcelšanu) pirms 10 gadiem. Šobrīd mēs pārstāvam 42 no 44 valstīm, kas ir ratificējušas 13.protokolu, un prasām, lai visas Eiropas Padomes dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, mums pievienotos. Mēs stingri pieprasām pēdējai Eiropas valstij, kas joprojām piemēro nāves sodu, spert pirmo soli nāves soda atcelšanas virzienā, pievienojoties nāves soda moratorijam.
Eiropa atspoguļo to, cik būtiska ir reģionālu un daudzpusēju organizāciju nozīme, sekmējot nāves soda atcelšanu. Nāves soda atcelšana daudzās Amerikas, Āfrikas un Āzijas valstīs ir piemērs šīs cīņas vispārējam raksturam. Tā arī uzskatāmi pierāda, ka vajadzīgs spēcīgs politisks signāls un ka šajos centienos jāiesaistās visai sabiedrībai. Šādā gaisotnē mums jāizmanto iespēja, ko ir devis šā gada jūnijā Madridē notikušais piektais Pasaules kongress pret nāves sodu. Mēs šobrīd atgādinām par šiem principiem, jo, virzoties uz nāves soda atcelšanu visā pasaulē, mēs ieejam procesa izšķirošā fāzē.
Šobrīd tikai apmēram 50 valstis joprojām pieļauj nāves sodu, lai gan pirms divdesmit gadiem to bija gandrīz divreiz vairāk. Apvienoto Nāciju Organizācijas rezolūcijas apliecina, ka aizvien lielāks dalībvalstu vairākums atbalsta vispārēja moratorija noteikšanu nāves sodam. Šī pozitīvā tendence ļauj mums iztēloties, ka nākamās paaudzes dzīvos pasaulē bez nāvessoda, un rosina mūsu kopīgos centienus atbalstīt valstis, kas virzās uz nāves soda vispārēju atcelšanu.