Tādēļ trešdien, LBAS organizētā mītiņa laikā tiks sākts vākt parakstus darba tiesību aizstāvībai, kurus iesniegs Ministru prezidentam un Saeimas priekšsēdētājai.
LBAS neatbalsta LDDK priekšlikumu grozīt Darba likuma 68. panta 1. daļu, samazinot piemaksas apmēru par virsstundu darbu no 100% uz ne mazāku kā 50%. Veicot šādas izmaiņas, tiek samazināta darbinieku reālā darba samaksa. Tāpat LBAS uzskata, ka nepieciešamība organizēt virsstundu darbu ir nepareizas darba organizācijas rezultāts.
Krīzes laikā ir notikusi ievērojama ienākumu pārdale sabiedrībā. Lielākie zaudētāji ir sabiedrības trūcīgākā daļa, darbinieki un viņu ģimenes locekļi.
Vairāk nekā 46% darbinieku mēnesī saņem bruto darba ienākumus līdz 300 Ls (27,6% līdz 200 Ls). ES – 27 Latvijai pieder absolūtā čempiona gods Džini koeficienta (sociālās nevienlīdzības) apmērā 35,2%. Arī Latvijas valsts izdevumu daļa IKP ir zema: 38,4%. Eirozonas valstīs tā ir vidēji 49,5% no IKP, bet Dānijā pat 57%, Francijā 56%, Somijā – 54,8%.
Vienas stundas darbaspēka izmaksas Latvijā ir gandrīz 4 Ls, Īrijā 5,5 reizes vairāk (2010. gads). Tādēļ LBAS uzskata, ka jautājuma būtība nav virsstundas darba piemaksas procentu lielumā, bet gan virsstundu darbā nopelnītajās naudas vienībās un tajā, ko darbinieks par tām var iegādāties. Ja Latvijā būtu Īrijas algas, tad 50% piemaksa par virsstundu darbu būtu pietiekoša.
Savukārt, Darba likuma 110.pantā ir noteikts, ka darba devējs nevar uzteikt darbu darbiniekam – arodbiedrības biedram bez saskaņošanas ar arodbiedrību.
LBAS norāda, ka 110.pants efektīvi aizsargā darbinieku no nepamatota uzteikuma un nepieciešamības to apstrīdēt tiesā. Uzskatām, ka priekšlikums svītrot tiesisko mehānismu atsevišķu gadījumu, kad nav rasts konstruktīvs dialogs ar arodbiedrību, dēļ ir nesamērīgs un nekonstruktīvs. Šobrīd ir nepieciešams pēc iespējas paaugstināt darbinieku aizsardzības līmeni nevis samazināt to. Pievēršam uzmanību, ka „Jostu savilkšanas un tiesību samazināšanas” periods ir beidzies, tā arī neradot jaunas darbavietas un lielāku drošību strādājošiem. Tāpēc nav ekonomiska pamatojuma izslēgt Darba likuma 110. pantu. LDDK priekšlikums neatbilst šīs dienas vajadzībām, vērtībām un realitātei – aizsargāt darbiniekus Latvijas Republikas demokrātiskuma un labklājības stiprināšanai.
Brīdī, kad darba devējs, pamatojoties uz Darba likuma 110.pantā noteikto pienākumu, vēršas pie arodbiedrības, viņam ir pienākums pierādīt, ka darba līguma uzteikums ir tiesisks un pamatots. Gadījumos, ja darba devējs uzteikumā ir norādījis argumentus, bet arodbiedrība no uzrādītajiem pierādījumiem redz, ka uzteikums nav tiesiski pamatots, arodbiedrība, aizstāvot savu biedru, nepiekrīt darba līguma uzteikumam.
Kaut arī Augstākās Tiesas Senāts ir norādījis, ka arodbiedrībām nav jāpamato savas atbildes, tās visbiežāk tiek pamatotas. Norādām, ka bieži pēc arodbiedrības pamatota atteikuma saņemšanas, darba devējs izsniedz juridiski korektu uzteikumu un piekrišana vēlāk tiek dota. Kā liecina LBAS dalīborganizāciju sniegtā informācija, vidēji 50% gadījumu arodbiedrības nav devušas piekrišanu darba līguma uzteikumam, un pēc tam 25% gadījumu uzteikums darbiniekam tā arī netiek izsniegts. Piemēram, arodbiedrība LAKRS, kas visaktīvāk piedalās tiesu procesos, 2012.gadā nav devusi piekrišanu 20 gadījumos (no 40). 15 gadījumos darba devējs ir cēlis prasību tiesā un visās lietās, kas uz šo brīdi ir pabeigtas ar spriedumu (4 lietas), darba devēja prasība ir noraidīta.
LBAS dalīborganizāciju sniegtā informācija liecina, ka darba devēju celtās prasības par darba līguma uzteikšanu, tiesa noraida vidēji 90% gadījumu. Tas pierāda, ka nepamatotu uzteikumu skaits ir pietiekami liels un 110.pantā ietvertais tiesiskais mehānisms efektīvi aizsargā darbinieku no nepamatota uzteikuma.
Ņemot vērā nepamato uzteikumu īpatsvaru, ir nelietderīgi un nesamērīgi svītrot likuma 110.pantu un pārnest prasības celšanas pienākumu uz darbinieku, uzskata LBAS.