Naida noziegumi un naida runa pēdējos gados ir ļoti biežs temats Eiropas, pasaules un arī Latvijas medijos. Šīm ziņām ir raksturīga kopīga iezīme - īpaši tiek uzsvērta nepieciešamība pēc striktākas rīcības šo noziegumu apkarošanā visās valstīs.
Naids sabiedriskajā informatīvajā telpā un starptautiskās politikas dienaskārtībā tiek izcelts tik ļoti, ka līdzinās apzinātai un mērķtiecīgai naida kulta politikas īstenošanai. Naids tiek izcelts un piesaukts pat augstu amatpersonu svinīgajās runās, tai skaitā arī Latvijā. Tā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa savā uzrunā Saeimas svinīgajā sēdē par godu Latvijas Republikas Proklamēšanas 94.gadadienai min jau ļoti konkrētas naida runas izpausmes formas: „politiķis no Saeimas tribīnes, vai sabiedriski aktīvs pilsonis piketā, vai ziņu portāla lasītājs ar vēlmi izteikt savu komentāru”. Tas liecina par spēcīgu politisko spiedienu ne tikai problēmas aktualizēšanai, bet arī vēlamā risinājuma panākšanai par katru cenu.
Naida noziegumi tradicionāli saitīti ar nacionālā, etniskā vai rasu naida kurināšanu. Viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ būtu nepieciešams rast stigrāku vēršanos pret naida runu, ir globālās varas elites vēlme nodrošināties pret pasaulē, tai skaitā Eiropā atdzimstošo nacionālismu un cilvēku un nāciju kultūridentitātes apzināšanās tendencēm[1]. Prasība pēc bargākiem sodiem ir daļa no sava veida preventīvās programmas šo tendenču mazināšanai un apslāpēšanai vēl iedīglī, vai arī novirzīšanai pavisam citā gultnē.
2012.gada janvārī laikraksts The Telegraph rakstīja par pirmo tiesvedību, kas ierosināta pēc tam, kad Apvienotās Karalistes Kriminālkodeksā tika ņemts vērā naida nozieguma izdarīšanas homofobiskais raksturs („seksuālā orientācija”). Pieciem musulmaņu vīriešiem par anti-gejisku skrejlapu izplatīšanu geju praida laikā Dārbšīrā 2010.gadā draud septiņu gadu cietumsods, ja viņi tiks atzīti par vainīgiem[2]. Horvātijas mācītājam Franjo Jurcevic 2011.gadā tika piespriests trīs mēnešu nosacīts cietumsods par izteikumiem, ko viņš bija paudis savā blogā saistībā ar geju praida izprovocēto vardarbību Belgradā 2010.gadā.[3] Reāli kriminālsodi par nostāšanos pret homoseksuālismu ir tikuši piespriesti arī mācītājiem Norvēģijā un Zviedrijā. Šādi gadījumi Eiropā vairs nav retums.
Cīņu par vārda brīvību (free speech) pasaulē ir nomainījusi cīņa par naida runu (hate speach), kurai Eiropas ietvarā nav pat vienotas noteiktas definīcijas[4], tādējādi pieļaujot neadekvāti plašas noziedzīga nodarījuma sastāva interpretācijas un soda piemērošanas iespējas. Internetā izteikta nikna komentāra iekļaušana smago noziegumu kategorijā draud pilnībā iznīcināt jau tā novārdzinātās Eiropas demokrātiskās vērtības.
Naida runas kultivēšanai augošā progresijā tiek īstenoti dažādi projekti, uzsāktas kampaņas, ieviestas programmas un atvērts Eiropas Savienības, ārvalstu un privāto fondu finansējums, kā arī izmantota starptautisko organizāciju ietekme (ANO, Eiropas Padome). Naida mega projekts šobrīd tiek ieviests ar tādu jaudu, ka grūti nepiekrist kritiskajam viedoklim par „cīņu pret naida runu” kā instrumentu, kas tiek izmantots, lai ieviestu vispārēju politkorektumu globālā līmenī.
Valstīs (tai skaitā Latvijā), kuras līdz šim pretojušās naida noziegumu grupas paplašināšanai, privilēģijas sabiedrības grupai ar noteiktiem seksuālās uzvedības paradumiem tiek mēģināts panāk ar vāji maskētu viltību - diskriminācija personas seksuālās orientācijas dēļ tiek iekļauta vienā paketē ar diskrimināciju personas vecuma, īpašo vajadzību un citu pazīmju dēļ. Vēlamie grozījumi valstu krimināllikumos tiek izdarīti, paplašinot naida noziegumu grupu vienlaikus ar vairākām „naida izpausmēm”, par ķīlniekiem saņemot sociāli mazaizsargātās grupas - pensionārus, invalīdus, grūtnieces.
Pārspīlētās rūpes par kādas šauras, bet ietekmīgas sabiedrības grupas psihoemocionālo komfortu neatbilst normālas sabiedrības morāles un ētikas normām. Līdz šim ne reizi nav dzirdēts, ka kāda pensionāru, invalīdu vai grūtnieču atbalsta organizācija būtu izvirzījusi prasību par kriminālsoda piemērošanu par internetā izteiktiem naidīgiem komentāriem. Patiesi pilsoniskas sabiedrības īsteni cienīga rīcība būtu milzīgās sociālās nevienlīdzības radītās nabadzības, nelīdztiesības, atstumtības un cita veida diskriminācijas novēršana.
Attiecībā uz ksenofobiju un homofobiju ir ļoti būtiski ievērot samērīgumu, jo pretējā gadījumā tiek apdraudētas gan pamattautas, gan heteroseksuālo cilvēku tiesības. LGBT kopienu interešu aizstāvība pēdējā desmitgadē pasaulē šo samērīgumu ir zaudējusi, pāraugot globālā politiskā pārliecībā, kurai sabiedrības morāle, kā to atzinis Eiropas Parlaments, vairs nav šķērslis, ar ko būtu jārēķinās[5].
Avoti:
1. Peter Deulund ”The Impact of the New Nationalism and Identity Politics on Cultural Policy-making in Europe and Beyond”(2011).
2. The Telegraph „Muslims posted 'nasty and frightening' anti-gay leaflets demanding homosexuals 'turn or burn’” (2012.gada 10.janvāris).
3. ILGA-Europe's submission to EC 2011 Progress Report-Croatia.
4. The Council of Europe manual on "Hate Speech" (2009).
5. Eiropas Parlamenta 2012. gada 24. maija rezolūcija par homofobijas apkarošanu Eiropā.