Fragments no intervijas:
Kultūras ministrijas pārziņā ir mediju politikas izstrāde. Negribu noniecināt šos pūliņus, bet esmu ļoti skeptisks divu iemeslu dēļ, par kuriem labprāt dzirdētu jūsu viedokli. Pirmais. Latvijas mediju neatkarība un kvalitāte ir tieši atkarīga no reklāmas tirgus un cilvēku pirktspējas. Pat ja valsts atrastu naudu mediju atbalstam, tas nav ilglaicīgs risinājums. Otrais. Informatīvā vide ir tik mainīga un vienlaicīgi izplūdusi, ka nav skaidrs, kāda kuram informācijas avotam ir reālā ietekme, t. i., kurā virzienā vispār lūkoties, ja nu valstij vispār ir radusies vēlme te ko ietekmēt.
Atbilde nav vienkārša, jo ir skaidrs, ka nav viena vai pat dažu pasākumu, kas spētu atrisināt to problēmu gūzmu, kas iezīmējas mediju telpā. Jo vairāk mēs analizējam, jo vairāk problēmu "uzpeld". Plus ģeopolitiskais konteksts un mūsu kaimiņvalsts ambīcijas. Tomēr paveramies uz to citādi: vai tas, ka mēs saprotam – ātru risinājumu nav –, nozīmē, ka vispār nekas nav jādara? Jo, kaut atkal pieminēsim Satversmē definēto izteikšanās brīvību – tas nozīmē, ka mums ir jādomā par problēmām, kas šo izteikšanās brīvību var ierobežot. Žurnālistu arvien lielākā atkarība no saviem darba devējiem, mediju īpašnieku caurspīdīguma jautājums – tam ir tieša saikne ar izteikšanās brīvību. Jo tas ir risks, ja mediji sāk koncentrēties dažu īpašnieku rokās. Tas ir tiesību aktu pilnveides jautājums, un atgādināšu, ka Rietumeiropā šie jautājumi jau tiek risināti. Līdzīgi arī jāsaka, ka – patīk mums tas vai nepatīk – mūsu tirgus mērogs ir tāds, ka mums ir jābūt gataviem veidot mediju atbalsta fondu. Jo tas nemaz nav triviāls jautājums – vai mēs redzam Latvijas nākotnes kultūras telpā, piemēram, neatkarīgu drukāto presi? Gan reģionālo, gan nacionālā līmeņa. Ja redzam, tad jābūt gataviem atbalstīt. Turklāt šie atbalsta instrumenti, lai arī miniatūrā formā, jau parādās – piemēram, ja mēs gribam, lai mediji raksta par kultūru, tad mums ir jāsludina konkursi un gala rezultātā jāpalīdz ar dotācijām. Pretējā gadījumā mediji par kultūru nerakstīs.
Būs bažas, ka dotācijas nozīmē arī ietekmi uz saturu.
Tas ir jautājums par formu. Iespējams, ka forma varētu būt līdzīga kā jau pastāvošā neatkarīgā institūcija kultūras nozarē – Kultūrkapitāla fonds. Ja man prasītu, tad man liekas, ka labākais veids mediju gadījumā būtu pārskatīt Integrācijas fonda pašreizējās funkcijas un domāt par fonda misijas paplašināšanu ar atbalstu medijiem kā instrumentu demokrātisko vērtību nodrošināšanā. Proti, es nedomāju, ka tik mazā valstī būtu lietderīgi veidot trīs fondus – paralēli minētajam Integrācijas fondam vēl fondu mediju atbalstam un vēl fondu nevalstisko organizāciju atbalstam (tāda ideja arī izskan). Uzsveru, ka tas ir mans personīgais viedoklis, jo Integrācijas fonds nav Kultūras ministrijas pārziņā, tomēr man liekas, ka tā statusa pārskatīšana pārskatāmā nākotnē būs nepieciešama.
Papildus ir jādomā gan par žurnālistu izglītības līmeņa jautājumiem, gan arī par lielāku atbildību pašā nozarē, un šādā kontekstā, šķiet, agri vai vēlu mēs nonāksim pie mediju ombuda jautājuma.
Varu iedomāties strīdus par to, kurš būs tas ombuds... Labi, lai kā arī būtu – kāds ir laika "rāmis" šim darbam, ko veic ministrija?
Šobrīd darbs notiek ekspertu līmenī – pie dokumenta, kas parādītu, kādi ir izaicinājumi, risināmās problēmas mediju telpā. Vasaras pirmajā pusē ir jābūt politikas dokumenta pirmajam projektam, kas savukārt gada otrajā pusē būtu objekts tālākām diskusijām profesionālajā vidē. Man nav ilūziju – tas nebūs viegli. Kaut vai tāpēc, ka mediju politika mūsu valstī ir pilnīgi jauna joma. Savukārt ikvienam, kurš medijus patērē vai tos veido, droši vien ir viedoklis, kā tam visam ir pareizi jāfunkcionē. Tā nu ir joma, kur katram būs ko teikt... Līdz ar to mēs apzināmies, ka mūs sitīs no visām pusēm.
Visu interviju ar kultūras ministri Daci Melbārdi lasiet ceturtdienas, 21.maija, avīzē Diena!