Melbiksis: Mediju neatkarības manifests ir tukšs sauklis

Tas taču skaidrs, vai ne? Var jau būt, ka attiecīgo izteikumu autori tos ir domājuši patiešām nopietni. Taču tad jāatzīst, ka cena šiem sabiedriskās domas veidošanas instrumentiem ir nesamērīgi maza.Vai tiešām kāds svētā pārliecībā tic, ka varas elite par šo niecīgo summu un turklāt bez īpašas slēpšanās plānoja nopirkt tādus žurnālistikas grandus kā Otto Ozolu, Sandru Zviedri un Gundaru Rēderu? Nu nav mūsu valdības vīri tik naivi. Tajā pašā laikā nevajag šaubīties par to, ka pie eiro misijas īstenošanas tiek strādāts. Un nopludinātais (taču nebūt ne slepenais, kā uzsver finanšu ministrs Andris Vilks) komunikācijas dokuments visdrīzāk ir tikai ziediņi. Saskaņā ar vislabākajām rietumu demokrātisko valstu tradīcijām  sabiedrības ideoloģiskā kontrole tiek veikta daudz smalkāk un nemanāmāk. Taču tas gan tiesa – medijiem šajā shēmā ir pat ļoti centrāla loma. Diktatūrās sabiedrības kontrolei ir vajadzīgi tanki, bet demokrātijā šo funkciju brīnišķīgi izpilda mediji. Parasti tiek uzskatīts, ka mediji gluži automātiski ir neatkarīgi patiesības meklētāji, kas kalpo visas sabiedrības interesēs. Septiņdesmitajos gados t.s. Pentagona afēras lietā ASV Augstākās tiesas pārstāvis Lūiss Pauels postulēja sekojošu domu. Tā kā ”neviens atsevišķs indivīds pats uz savu roku nav spējīgs iegūt visu informāciju, kas nepieciešama, lai racionālā veidā uzņemtos politisko atbildību, tad presei ir svarīga sabiedriska funkcija saistībā ar [ASV Konstitūcijas] 1. labojumu”. Proti, no valsts varas neatkarīgi un zināmā mērā nešpetni mediji ļauj sabiedrībai efektīvi ietekmēt politiskos procesus. Būtu jau skaisti un jauki, ja šī brīvās preses paradīze patiešām būtu inkarnējusies šeit un tagad. Diemžēl realitātē mediji pārsvarā nav nemaz tik neatkarīgi un nešpetni pret varu. Tiem patiešām ir sabiedriska funkcija, taču nebūt ne tāda, kādu to iedomājās Pauels. Demokrātiskās valstīs varas elitei mediji ir nepieciešami, lai nevardarbīgā veidā atturētu cilvēku masas no pārliecīgas iedziļināšanās aktuālos jautājumos, kā arī novērstu pārāk plašu cilvēku aktīvu iesaistību politiskajos procesos un lēmumu pieņemšanā. 20. gadsimta sākumā pašpasludinātais amerikāņu liberālis Valters Lipmans slavināja demokrātiju, kurā vara patur sev tiesības definēt visas sabiedrības intereses – bet ierindas pilsoņiem tikmēr ir atvēlēta vien pasīvu skatītāju loma. Kā uzskatīja Lipmans, tieši ar mediju palīdzību ir iespējams radīt šādai situācijai nepieciešamo vienprātību.Nav šaubu, ka viens no Latvijas valdības pašreizējiem mērķiem ir radīt sabiedrībā vienprātību par plānotās eiro ieviešanas nepieciešamību. Taču neba nu kāds mēģina visprastākajā veidā uzpirkt žurnālistus. Pavērojiet līdzšinējās medijos virmojošās diskusijas par un ap eiro tematiku! Kas nosaka dienas kārtību un to, kādi jautājumi, kādos brīžos un kādā veidā tiek izcelti? Tie ir žurnālisti vai politiķi? Nedomāju, ka paudīšu kaut ko jaunu, secinot – slēpjoties aiz iedomātas objektivitātes plīvura, Latvijas mediji ļauj takti un toni šajā dziesmā noteikt politiķiem. Ja mediji cits pēc cita nekritiski kā mantru atkārto tādas Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča pērles kā ”eiro ieviešana nozīmē vairāk darba vietu” (acīmredzot pat neaizdomājoties par šāda apgalvojuma absurdumu?), tad ticiet man, valdības komunikācijas plāns jau tiek pildīts. Turklāt ar uzviju. Atgriežoties pie sākumā minētās īpašās dotācijas sabiedriskajiem medijiem – kliegšana par ietekmi no valdības puses šeit ir gluži kā mēģinājums lauzties atvērtās durvīs. Jau tas vien, ka Latvijas Televīzijas darbinieki var brīvi un netraucēti paust savus viedokļus, ir pierādījums šādas tiešas ietekmes neesamībai. Taču tas nebūt nenozīmē, ka ietekmes no varas puses vispār nav. Un te diemžēl nepalīdzēs skaļi manifesti par to, ka viena atsevišķa ”intervija nav iekļauta eiro ieviešanas komunikācijas plānā” vai viena raidījuma vadītājs ar vienkāršu sēdēšanu krēslā spēj nodrošināt raidījuma neatkarību un neuzpērkamību. Saskaldītās mērķdotācijas – te Dziesmu svētku, te pašvaldību vēlēšanu, te eiro diskusiju atspoguļošanai – visas kā viens ir anomālija, kas norāda uz hroniski nepietiekamu sabiedrisko mediju finansējumu un bezatbildīgu plānošanu īstermiņā. Tās ir jāizskauž, un sabiedriskajiem medijiem ir jāpiešķir pietiekams finansējums visu sabiedrībai svarīgo tematu atspoguļošanai ilgtermiņā. Taču varas elites ”lipmaniskajai” vienprātības konstruēšanai turēties pretī tikai ar plakātu ”Mēs esam brīvi un neuzpērkami!” nav iespējams. Īsta redakcionālā neatkarība ir sasniedzama vien tad, ja žurnālisti skaidri apzinās savus ierobežojumus un cenšas ar tiem tikt galā. Pirmkārt jau jāsaprot to, ka neviens medijs un neviens žurnālists viens pats nav spējīgs būt pilnīgi objektīvs un neatkarīgs. Objektivitāti un neatkarību spēj nodrošināt tikai un vienīgi mediju cunfte, kurā žurnālisti regulāri analizē un kritizē kolēģu veikumu. Apgalvot pretējo nozīmē mānīt gan sevi, gan arī savus lasītājus, skatītājus un klausītājus. Taču tas nebūt nenozīmē, ka ir jāatturas no aktīvām izvēlēm redakcionālajā lauciņā. Tieši pretēji! Sabiedriskajiem medijiem ir jāuzņemas atbildība un pašiem pēc labākās žurnālistiskās sirdsapziņas jāizvēlas, ko, kad un kādā veidā stāstīt par eiro tematiku. Kamēr vien netiks aizmirsts par kritisku skatījumu uz dažādu pušu argumentiem, runas par cenzūru un propagandu būs liekas.