Citi mērķi bija diversificēt investoru bāzi banku nozarē, piesaistīt stabilu un uz izaugsmi orientētu investoru, attīstīt fondu tirgu.
Loginovs atzina, ka var strīdēties, vai darījumā iegūtā summa ir laba vai slikta, taču bankai ir piesaistīts investors, par ko nav jākaunas. No citu investoru cenu piedāvājumiem indikatīvajā piedāvājumā neviens nebija tāds, kas būtu "reizes lielāks" par apstiprinātā investora piedāvāto. Citadeles akcijas iegādājās Ripplewood un 12 starptautisku investoru grupa, valstij samaksājot 74,7 miljonus eiro.
PA vadītājs skaidroja, ka kopumā bankas pārdošanas process tika organizēts saskaņā ar ierastām procedūrām. Vispirms tika piesaistīti konsultanti - Societe Generale, kuri "iepakoja" pārdodamo produktu - Citadeli un sāka kontaktēties ar investoriem. Sākotnēji tika uzrunāti aptuveni 100 investori. Interese par Citadeli bija reģionāla. "Jāsaprot, ka pārdošanas brīdī Citadele cilvēkiem ārpus mūsu reģiona bija pievilcīga, bet tomēr neliela banka pārsātinātā tirgū nelielā valstī reģionā, kur netālu politiskā situācija ir uz kara robežas," sacīja PA vadītājs.
Ieinteresētie investori bijuši tādi, kuri saprot banku nozari vai kuri strādā reģionā un kuriem tā būtu papildu investīcija. Bija septiņi, astoņi interesenti - gan finanšu investori, gan citas bankas. Investori bija gan no Austrumiem, gan Rietumiem. "Neviens no tiem nedomāja pārmaksāt, jo visi saprata, ka agri vai vēlu valstij Citadele jāpārdod," sacīja Loginovs. Šie interesenti sāka pētīt banku.
Septiņi investori veica Citadeles padziļināto izpēti. Kaut tas noritēji elektroniski, bankai bija liels darba apjoms - gan sagatavot visu informāciju, gan atbildēt uz investoru papildu jautājumiem. Pēc padziļinātās izpētes investori sniedza pēcizpētes piedāvājumus, kas joprojām nebija saistošie piedāvājumi. Pēc šo piedāvājumu izvērtēšanas daži investori tika atsijāti, bet dažiem tika ļauts turpināt piedalīties procesā.
Pirms pērnās vasaras 29.jūlija Ministru kabineta sēdes, kad valdība vienojās turpināt sarunas ar vienu investoru, neviens investors nebija iesniedzis pilna apjoma piedāvājumu un katram bija savas prasības. Tika pieņemts lēmums turpināt sarunas ar vienu investoru - Ripplewood, kam tika dota iespēja veikt papildu izpēti, iepazīties ar bankas klientu failiem.
Ripplewood bija prasījis tam piešķirt ekskluzivitāti. Vaicāts, kas būtu, ja nebūtu ņemts vērā Ripplewood nosacījums par ekskluzivitāti, Loginovs salīdzināja: "Jebkurš pārdošanas process ir pokera spēle. Investors spēlē savu lomu un saka: vai nu jūs spēlējat pēc maniem noteikumiem, vai es iešu prom. Pārdevējs spēlē tādu pašu spēli: ja nestrādāsiet pēc mūsu noteikumiem, tad izstumsim jūs no procesa. Jautājums ir, kurš kuru pārblefos. Šajā gadījumā bija ļoti liels risks, ka Ripplewood varēja izstāties no procesa. Protams, nevar izslēgt, ka tas bija blefs, jo Ripplewood investīcija ļoti patika, un ka tie vienalga turpinātu."
Loginovs uzsvēra, ka pircēju skaits kaut kad ir jāsašaurina līdz vienam. Tas jādara gan no padziļinātas izpētes viedokļa - nevar visiem ļaut padziļināti pētīt bankas klientu lietas, gan arī tāpēc, ka lēmums kaut kad ir jāpieņem. Teorētiski vienlaicīgi var veikt pārrunas par trim pirkuma līgumiem, bet tas izmaksātu trīs reizes dārgāk un būtu sarežģītāk. Arī investoram izpētes process maksā, jo darba apjoms ir ļoti liels, tiek piesaistīti konsultanti, juristi, auditori.
"Bija izvēle - nedot ekskluzivitāti un ļaut visiem trim veikt papildu izpēti. Bet tad ir jautājums, vai visi trīs arī turpinātu virzīties uz priekšu? Nezinu. Iespējams, visi trīs nebūtu turpinājuši sarunas. Paliek arī jautājums, ar kādiem piedāvājumiem investori atnāktu - vai tiem ir pietiekami daudz resursu, zināšanu un vēlmes noslēgt darījumu. Arī pārdevējam bija jāsaprot, vai kaut kas tiek iegūts, ļaujot visiem trim iet uz priekšu. Tajā brīdī, iespējams, tika ņemta vērā arī ģeopolitiskā situācija, un valdība mēģināja sabalansēt gan cenu, gan arī visus pārējos iepriekš izvirzītos šī darījuma mērķus," atzina Loginovs.
Valdības apstiprināto mērķu vidū bija arī vēlme iegūt stabilu un uz izaugsmi orientētu investoru. Tāpēc tika pētīts potenciālo investoru biznesa koncepts, jo bankai Citadele ir gan privātā kapitāla pārvaldīšanas bizness, gan mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanas bizness, gan korporatīvais bizness. Katram investoram bija sava vīzija, ko tas vēlas darīt. Viens vēlējās attīstīties Austrumu virzienā, cits Rietumu virzienā, trešais - vietējā virzienā. Valdībai arī tas bija jāņem vērā.
"To visu izvērtējot, tika secināts un, manuprāt, diezgan pareizi secināts sašaurināt pretendentu loku jau tajā posmā," sacīja PA valdes priekšsēdētājs.
Viņš atzīmēja, ka, izvēloties investoru, jārēķinās arī, ka bankas pārdošanai vajadzīga Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK), Eiropas Centrālās bankas un Šveices banku uzrauga atļauja. "Teorētiski ir iespējama situācija, ka atrodam pircēju un noslēdzam līgumu, taču pircējs nesaņem atļauju un darījums izjūk. Tādi gadījumi ir bijuši. Mūsu gadījumā tas nozīmētu, ka mēs nebūtu ievērojuši Eiropas Komisijas lēmumu, kā rezultātā varbūt būtu sankcijas, bet varbūt nē. Tas būtu arī publisks apkaunojums, jo valdība un PA būtu izraudzījuši kā sadarbības partneri investoru, kam FKTK nedod atļauju. Līdz ar to mums bija jābūt 110% drošiem, ka pēc līguma noslēgšanas investors saņems nepieciešamās atļaujas," skaidroja Loginovs.
Citadeles pārdošanas darījums tiek kritizēts pārlieku zemās darījuma cenas dēļ.
Pēc Loginova teiktā, katrs investors saprot savas labās un sliktās īpašības un salīdzina sevi ar citiem. "Iepazīstoties ar nopludināto informāciju, Ripplewood droši vien saprata, ka tiem ir kādas pozitīvas atšķirības salīdzinājumā ar pārējiem pretendentiem, tāpēc viņi palika pie sava piedāvātā cipara. Pozitīvi, ka viņi to nepazemināja, pat nedaudz palielināja. Ja būtu kāds identisks investors, kas piedāvātu lielāku summu, tad Ripplewood vajadzētu padomāt, vai tomēr nevajadzētu vēl kaut ko pielikt," sacīja PA vadītājs. Katrs investors noformulēja savu cenas piedāvājumu jau indikatīvajā piedāvājumā, un tur nebija neviena piedāvājuma, kas būtu "reizes lielāks" par apstiprinātā investora piedāvāto, atzīmēja PA valdes priekšsēdētājs.
"Līdz ar to ir zināmā mērā cinisks arguments - ko nozīmē būtiski dārgāk vai būtiski lētāk. Vai desmit miljoni eiro šajā gadījumā ir būtiski lielāka cena vai nē? Desmit miljoni eiro ir pieklājīga nauda, bet pie konkrētās cenas tie ir tikai 10%. Lielā mērogā ekonomikai 10 miljoni eiro nav nekas, taču individuāls cilvēks 10 miljonus eiro rokās nekad nav redzējis," salīdzināja PA vadītājs.
Arī Eiropas Komisija bija noteikusi, ka banka jāpārdod līdz 2014.gada beigām. Komisija nebija gatava runāt par to, ka bankas pārdošanu pagarinātu līdz 2015., 2016., 2017.gadam. Tai bija strikta nostāja, ka valsts atbalsts ir jāizbeidz, atzina Loginovs.
Viņš aicina arī ņemt vērā Parex bankas pārņemšanas un restrukturizācijas kontekstu - bankas pārņemšanas mērķis nebija nopelnīt, bet gan stabilizēt finanšu sistēmu. "Šis mērķis ir sasniegts, finanšu sektors ir stabils. Varam diskutēt, cik izmaksāja šī mērķa sasniegšana. Varbūt mērķi varēja sasniegt ar mazāku summu, bet varbūt nē," teica Loginovs.