Ziņojot par šo runu, virsraksti bija – Kamerons sola britiem referendumu par dalību ES. Es vairākas reizes izlasīju šo runu un nevarēju tur salasīt, ka referendums ir tas svarīgākais. Tieši otrādi, britu premjers saka, ka šobrīd referendums būtu nesaprātīgs, jo ES atrodas pārmaiņu krustcelēs. Bet izmaiņas ir neatliekamas, un, ja tās netiks veiktas, tad gan britiem pēc vairākiem gadiem varētu būtu kas sakāms referendumā. Šantāža? Varbūt. Bet no otras puses, Kamerons pats uzņemas zināmas saistības izdarīt maksimālo nepieciešamo izmaiņu sasniegšanai, jo saka: es būtu priecīgs, ja iespējamajā nākotnes britu referendumā es no sirds varēšu aģitēt – balsojiet par tālāku līdzdalību ES kā labāko risinājumu mūsu valstij.
Kuras tad ir tās galvenās problēmas, kas, pēc britu premjera domām, ES ir jārisina?
Pirmkārt, tā ir konkurētspēja, kuras pamatā jābūt vienotam tirgum Eiropā un brīvai preču un pakalpojumu plūsmai. Ar to nebūt ne viss ir kārtībā, un, lai to saprastu, mums nemaz nevajag britu premjera bažas. Mūsu pašu latviešu celtnieki, farmācijas un arī kosmētikas industrijas pārstāvji var pastāstīt pietiekami daudz bēdu stāstu par to, kā tā saucamais vienotais tirgus, kur it kā uz papīra visiem ražotājiem ir vienādas piekļuves tiesības visam Eiropas tirgum, kā tas izskatās realitātē.
Trešais, par ko runā Kamerons, ka varai vajadzētu būt iespējām arī daļēji atgriezties nacionālajās valstīs, ne tikai «aizplūst» uz Briseli. Un ka būtu jāizrevidē, kas tad īsti ar dažādām funkcijām sevi apkrāvušajai Briselei ir jādara un ko tā varētu beigt darīt nacionālo valdību vietā.
Ceturtais, ko britu premjers piemin, ir tāds angļu vārdiņš democratic accountability, kuru latviešu valodā nemaz nevar tik viegli pārtulkot. Tā ir demokrātiska atbildība pilsoņu priekšā, kuras pamatā ir katras valsts parlamentārā iekārta. Kamerons saka: viņaprāt, nepastāv tāds Eiropas demos. Un tie ir nacionālie parlamenti, kuri ir un kuri arī palikšot par galveno demokrātiskās leģitimitātes avotu Eiropas Savienībā. Un tāpēc šo parlamentu lomai ES lietās ir jākļūst lielākai un nozīmīgākai.
Protams, ka visas šīs un vēl citas tēzes Kamerona runā ir diskutablas un par tām droši vien vajadzēs diskutēt. Protams, ka cauri visām šīm tēzēm ir arī skaidri saskatāmas britu intereses. Bet kas ir teicis, ka politika ir vienbalsīgs koris, kas unisonā izpilda Odu priekam?
Tāpēc mulsina tas, cik daudzi britu premjera runas komentētāji atrunājas ar tādu nicinošu vērtējumu: sak, Kamerons risina savas iekšpolitiskās problēmas (bet, gods godam, tā nekomentēja Latvijas ārlietu ministrs). Piemēram, Eiroparlamenta priekšsēdētājs Šulcs smīkņādams saka, ka Kamerons domājot par vēlēšanām. Turklāt Šulca mutē vārds «vēlēšanas» izskan kā kaut kas ļoti nožēlojams. Interesanti gan, vai Eiropas politiskajās tradīcijās vēlēšanas nav viens no galvenajiem demokrātijas funkcionēšanas veidiem? Kas dod mandātu politiķiem – gan amata ieņemšanai, gan tādai vai citādai rīcībai. Kaut kā man liekas, ka tad, kad Šulca kungam būs jāpārvēlas nākamajā Eiroparlamentā, viņš pats skraidīs ne pa jokam un stāstīs vēlētājiem, cik tie viņam svarīgi. Un ārpolitika? Vai tas nav tikai normāli, ka tā ir iekšpolitikas turpinājums un tās uzdevums pirmkārt ir apkalpot savu pilsoņu intereses. Un tikai pēc tam domāt par globālo skaistumu. Par kuru vienmēr ir jautājums – kurš tad to īsti definē... Tāpēc, manuprāt, Kameronam nebūtu pārmetams tas, ka viņš atklāti pasaka: jā, mans vēlētājs man ir svarīgs.