Par Žanetas Jaunzemes-Grendes komandējumu uz Austrāliju jau izrakstīts un izrādīts krustu šķērsu, pat rūpīgi izpētītas Google Maps ar viesnīcu un pludmaļu dislokācijām. Ministres un viņas partijas komunikācija lai paliek viņu pašu ziņā, lai gan inspirējoši bija Raivja Dzintara mājieni, ka visu šo apmelnošanu organizē kāds politisks spēks (uzmini nu!), kurš tādējādi grib novērst uzmanību no pašu šmucēm. Bet ļoti atbruņojoša bija premjerministra Valda Dombrovska pozīcija. Sāksim jau ar to, ka tieši premjers ir tas, kas akceptē vai arī neakceptē ministru komandējumus, taču vairāk nekā intriģējoša bija viņa nostāja, kad skandāls pletās plašumā. No vienas puses – pats bija to komandējumu apstiprinājis, no otras puses – nu kā lai palaiž garām izdevību nedaudz iekniebt dažkārt nepaklausīgajiem savas koalīcijas mazākajiem brāļiem nacionāļiem. Un tika atrasta zālamaniska formula – uz tiešu jautājumu, vai komandējums bijis lietderīgs vai ne, konkrēta atbilde netiek sniegta. Tā vietā spītīgi tiek atkārtoti maģiski buramvārdi – šis gadījums parādot, ka turpmāk vairāk uzmanības esot jāpievērš ministru komandējumiem un to lietderīguma kontrolei. Lai nu katrs saprot, kā grib, – bija vai nebija kultūras ministres komandējums lietderīgs vai tā tomēr bija naudas šķiešana. Sak, neteikšu, kā bija šoreiz, bet nākotnē būs pareizāk! Dombrovskis taču mums ir pareizuma garants. Vēl arī Valsts prezidents iespēra jau tā pie zemes dabūtajai ministrei – viņš jau nu tādā komandējumā nebūtu braucis…
Nu galīgi nelāgi ir sanācis arī ar to algu palielinājumu lielo valsts uzņēmumu vadītājiem. Valdībai, ko visa pasaule apbrīno par taupīgumu un tautas pacietību. Valdība tik tikko pieņēmusi noteikumus, lai šis palielinājums būtu iespējams, Saeimā turpretī sāk cirkulēt likums, lai šo palielinājumu ierobežotu, un šajā šaurajā starpā, var teikt – pa galvu, pa kaklu –, «ļoti lielās atbildības nastas» apgrūtinātie valsts īpašumu pārvaldītāji paspējuši nospiest kārtīgu gāzes pedāli (runa ir par ikmēneša nodokļu maksātāju naudu, kas daudzkārt pārsniedz kultūras ministres komandējuma izdevumus). Un atkal ministri un premjerministrs pēc tam pārsteigumā plāta rokas. «To nu es nebiju gaidījis, kad pieņēmām šos valdības noteikumus,» brīnās Valdis Dombrovskis. Trekno gadu rēgs klīst pa Latviju! Premjers prasa skaidrojumus ministriem. Brīnās arī ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, kurš nu prasa paskaidrojumus ministrijas valsts sekretāram, jo pats bijis atvaļinājumā. Tikai satiksmes ministrs Aivis Ronis nebrīnās, bet atzīst šo algu palielinājumu par labu un adekvātu esam. Bet var jau būt, ka Ronis tik drosmīgi saņēmies spļaut pret publiskā noskaņojuma vēju, ka taisnība tām mēlēm, kuras baumo, ka ministrs vistuvākajā laikā pacels cepuri.
Par Mārtiņa Bondara un Reformu partijas nenotikušajām aprēķina laulībām jau daudz runāts, tomēr divas lietas šajā sakarā nebeidz pārsteigt. Pirmkārt, cik dziļi mūsu latviešu mugurkaulā ir ieēdies tas Sūnu ciema sindroms. Nu vai tad atsevišķi Reformu partijas varas vīri un sievas neizskatījās pēc riktīgiem Sūnu ciema zēniem, kas tā vietā, lai sakārtotu savu partijas sētu, dodas pasaulē, lai partijai atvestu laimes lāci – šoreiz Mārtiņa Bondara izskatā. Un vēl – tas ir tik savādi, ka, lai arī latvieši pēc dabas nav diez kādi apsviedīgie biznesmeņi, tik apbrīnojami bieži mums gribas publiskās politikas lietas kārtot kā biznesa projektus. Nu nav tomēr partija tas pats, kas uzņēmums, kur «sanācijai» no malas caurkritušie «īpašnieki» var pieaicināt kādu, lai tas tā vienkārši «palielina pamatkapitālu» un sakārto biznesu. Protams, izvirzot savas prasības ar jauna īpašnieka tiesībām. Un reiderisms – vai tagad tā būs prakse arī attiecībā uz politiskajām partijām? Pakritušo partiju (gan ar labu «aktīvu» – frakcija Saeimā un ministri valdībā) pārņemšana no malas.