Kā norādīja pētniece, Latvijai ir zemākais indeksa vērtējums starp visām ES dalībvalstīm - šeit iebraucējiem ir daudz vairāk šķēršļu nekā iespēju, būtībā bez nekāda mērķa atbalsta.
Kopš 2010.gada Latvija ir ieguvusi tikai vienu papildu punktu, pateicoties tam, ka Pilsonības likums atļāva iegūt dubulto pilsonību bēgļiem un atsevišķu valstu pārstāvjiem, norādīja Rikša. Tāpat integrācijas politika Latvijā sasniedz tikai nelielu daļu no imigrantiem, kā arī skar tikai daļu viņu dzīves būtisko sfēru.
Kopumā pētījumā secināts, ka aplūkotajās valstīs darba tirgus integrācija uzlabojas, bet augsti izglītoti imigranti saskaras ar vairākiem šķēršļiem un daudzi nevar piekļūt efektīvai apmācībai un atbalstam, kas tiem vajadzīgs.
Pieaugošais imigrantu bērnu skaits nosaka nepieciešamību pēc labāka mērķētā atbalsta un vispārīgām izglītības sistēmas reformām, lai paātrinātu progresu starp pirmās un otrās paaudzes iebraucējiem. Secināts arī, ka būtiskas nepilnības parādās imigrantu piekļuvei veselības aprūpei.
Pētījumā secināts, ka aptuveni desmit miljoni ne-ES pilsoņu pieaugušā vecumā dzīvo ES ar ierobežotām iespējām iesaistīties sabiedrības dzīvē, kamēr tikai dažas valstis atbalsta iebraucēju iesaisti ar konsultatīvajām padomēm un tiešo finansējumu. Pētījuma autori arī norāda, ka lielākā daļa imigrantu jau ilgi dzīvo izvēlētajā valstī, taču tas, vai viņi skaitās kā patstāvīgi rezidenti ar vienlīdzīgām tiesībām ir atkarīgs no attiecīgās valsts politikas.
Autori uzsver, ka skaidrs ceļš uz naturalizāciju var iedrošināt šos ilglaicīgos iebraucējos kļūt par pilsoņiem un veicināt integrāciju.
Tāpat lielākā daļa valstu ir piedzīvojušas progresu pretdiskriminācijas likumu ziņā, bet tā kā šie likumi ir jauni un par to ievērošanu ir atbildīgas vājas uzraugošās iestādes, liela daļa cilvēku, kas pieredz diskrimināciju, par to neziņo varas institūcijām un nepārzina savas tiesības, teikts pētījumā.
Rikša stāstīja, ka jaunajā pētījumā Integrācijas politika: Kas no tās iegūst (MIPEX 2015) tiek analizēta valdības rīcība imigrantu integrācijas atbalstam. Pētījumu vadīja Barselonas Starptautisko attiecību centrs un Migrācijas politikas grupa. Pētījums ietver visaptverošu analīzi par integrācijas rezultātiem, politiku un ieguvējiem visās ES dalībvalstīs, Austrālijā, Kanādā, Islandē, Japānā, Jaunzēlandē, Norvēģijā, Dienvidkorejā, Šveicē, Turcijā un ASV.
Kā stāstīja Rikša, Providus pagājušajā nedēļā organizēja konferenci, kurā tika apspriesti Latvijas rezultāti, kā arī imigrantu pieredze. Diskusijā atklājas, ka daudzi Latvijas jaunpienācēji labprāt vēlētos integrēties Latvijas sabiedrībā un aktīvi mācās latviešu valodu, taču nav droši par savu ilgtermiņa nākotni Latvijā. Pat ļoti lojālam Latvijas jaunpienācējam ir grūtības iegūt pastāvīgo uzturēšanās atļauju un ar laiku kļūt par Latvijas pilsoni - tādēļ talantīgākie un spējīgākie migranti, visticamāk, uz dzīvi apmetīsies nevis Latvijā, bet citās ES valstīs, kur jūtas vairāk gaidīti, norādīja pētniece.
Viņa stāstīja, ka atšķirībā no vairākām citām Eiropas valstīm Latvijas politiskie līderi nav iesaistījušies cīņā par spējīgāko citu valstu prātu piesaistīšanu Latvijai, kā arī Latvijas sabiedrībai maz skaidrojuši atšķirības starp bēgļiem, ekonomiskajiem migrantiem un nelegālajiem imigrantiem. "Līdz ar to cilvēkam, kas apsver iespēju pārcelties uz dzīvi Latvijā, būs jārēķinās ar to, ka iekļaušanās vietējā sabiedrībā būs problemātiska," piebilda Providus pētniece.
Nelielais Latvijas jaunpienācēju skaits un izcelsmes valstu fragmentētība izskaidro to, kādēļ Latvijā pagaidām nav izveidojušās spēcīgas nevalstiskās organizācijas, kas varētu runāt migrantu vārdā, stāstīja Rikša.