Pētāt no Latvijas aizbraukušos. Par viņiem runāts daudz, bet, pieļauju, jums kā zinātniekiem bija sava motivācija padziļināti pievērsties šim tematam.
Praktiskā plāksnē motivācija parādījās pagājušā gada vasarā līdz ar iespēju piesaistīt projektam Eiropas Sociālā fonda līdzekļus. Saturiskā aspektā mums likās, ka - lai gan medijos laiku pa laikam tiek pieminēts aizbraukušo skaits un prom braukšana kā parādība vispār - informācijas par diasporu trūkst vai arī tā ir vienpusēja. Piemēram, nepietiekama informācija ir par to, kā šie cilvēki uztur (vai neuztur) saikni ar Latviju, kāda ir valodas lietošanas prakse ģimenē, kādas ir sabiedriskās aktivitātes utt.
Finansējumu saņēmām un šā gada janvārī varējām projektu sākt. Tajā ir iesaistīti 11 pētnieki, kas kopumā 20 mēnešu garumā ne tikai ievāks datus, bet arī tos padziļināti analizēs.
Diasporu pētniecība a priori paredz citus instrumentus nekā tradicionālās aptaujas tepat Latvijā. Jūsu labākais palīgs, ja tā var teikt, ir internets?
Mēs izvirzījām sev mērķi apkopot informāciju ne tikai par Latvijas cilvēkiem, piemēram, Īrijā vai Lielbritānijā, bet ģeogrāfiski maksimāli plašā griezumā. Līdz ar to man jāizsaka pateicība gan mūsu informatīvajiem atbalstītājiem - interneta portāliem Latvijā, gan diasporas medijiem un organizācijām, kā arī Ārlietu ministrijai. Jāpiekrīt, ka, par laimi, lielākā daļa aizbraukušo vairāk vai mazāk lieto internetu; tas mums ļauj izvirzīt ambiciozus mērķus. Projektu veido gan aptauja internetā, gan padziļinātās intervijas, to skaitā ar tiem, kuri ir atgriezušies Latvijā. Aptaujā līdz šim - augusta nogalei - ir atbildējuši vairāk nekā 3000 cilvēku; tas jau tagad ļauj teikt, ka šis ir līdz šim lielākais Latvijas diasporas pētījums.
Gribētu arī norādīt, ka līdzšinējie diasporas pētījumi tā vai citādi bijuši vērsti uz to, kā atgūt maksimāli lielu aizbraukušo daļu. Tas, protams, ir būtiski, tomēr mēs vēlamies arī pragmatiski saprast, kā Latvija var efektīvi izmantot to cilvēku, kuri tomēr neatgriezīsies, zināšanas un prasmes. Tas, ka liela daļa neplāno atgriezties, nenozīmē, ka viņi Latvijai ir zuduši.
Projekts vēl turpinās, tomēr varbūt var jau runāt par kādiem secinājumiem?
Pētījuma laikā ir kļuvis nepārprotami skaidrs, ka emigrācija nav vienvirziena process no vienas valsts uz otru. Ir nozīmīga daļa, kas norāda, ka dzīvo gan Latvijā, gan kādā citā valstī. Ir cilvēki, kuri aizbrauc, atgriežas un atkal aizbrauc. Aptaujas liecina, ka nav tā, ka visi aizbrauc ar skaidru uzstādījumu palikt jaunajā mītnes zemē ilgāku laiku, - tie ir stāsti par to, kā cilvēki iedzīvojas utt. Te jāpiemin, ka līdz šim pēdējo gadu emigrācijas tēma Latvijā lielākoties uztverta caur valsts interešu prizmu - ko tas nozīmē Latvijas ekonomikai, demogrāfijai utt. Mēs cenšamies saprast, ko tas nozīmē pašiem aizbraukušajiem.
Te gan ir virkne tēmu, kas droši vien grūti zinātniski noformulējamas. Piemēram, palikušo aizvainojums pret aizbraukušajiem kā gandrīz vai nodevējiem, no otras puses, aizbraukušo emocionālā attieksme "mēs šai valstij neesam vajadzīgi" utt.
Taisnība. Tomēr tikpat labi šis priekšstats par aizbraucējiem, kuri pametuši valsti grūtā brīdī, ir tieši rezultāts tam, ka ir pietrūcis pašu aizbraucēju skatījuma atspoguļojuma medijos. Vairākums no šiem cilvēkiem ir aizbraukuši apstākļu spiesti, intervijās daži no viņiem paši lieto apzīmējumu "ekonomiskie bēgļi". No otras puses, var saprast palikušo neizpratni, padzirdot, ka aizbraucējiem tiek piedāvāti kādi materiāli bonusi, lai viņi atgrieztos, - tas liekas netaisnīgi. Īsi sakot, manuprāt, ir bijušas kļūdas komunikācijā.
Man arī jāsaka, ka, par spīti valdības pieteiktajai reemigrācijas politikai, daudziem aizbraukušajiem ir sajūta, ka viņi šeit, Latvijā, nav vajadzīgi, uzticēšanās līmenis varai Latvijā ir ļoti zems.
Ekspresinterviju Sarežģītāk, nekā domājām, lasiet ceturtdienas, 28.augusta, laikraksta Diena 3.lpp.!