Pīlēns: Rīgu redzu kā Eiropas metropoli

  Fragments no intervijas žurnālam Playboy:**Vai nav tā, ka ekonomiski tagad mēs dzīvojam tik labi, kā nekad agrāk latvieši nav dzīvojuši?Kā kurš. Mēs, kas te pie galda sēžam, dzīvojam labāk nekā jebkad, it sevišķi, ja salīdzinu ar laikiem, kad man vispār nebija naudas. Bet zinu arī, ka mūsu ekonomika ir par mazu, lai liela daļa tautas varētu labi uzaudzināt un izskolot bērnus. Šodienas grūtības, protams, nevar salīdzināt ar valsts tapšanas laika grūtībām, pēckara grūtībām. Mūsu galvenās grūtības ir identifikācijas trūkums. Tas ir pašcieņas jautājums. Kas ir tas, kas vienu cilvēku dzen uz otru pasaules malu, bet otram liek meklēt mūža piepildījumu tur, kur viņš dzimis? Audzināšana vai kas cits? Es dzīvoju ar pārliecību, ka man jābūt tur, kur ir nācijas kodols. Ja es būtu piedzimis citā laikā, citā vietā un ar citu nodrošinājuma izjūtu, es, iespējams, domātu citādi. Ja reinkarnāciju būtu iespējams plānot, es vēlreiz gribētu būt arhitekts, bet es pilnīgi droši nebūtu uzņēmējdarbībā, jo manu aktīvo pozīciju, kas prasīja būt vairāk nekā tikai arhitektam, definēja šis pārmaiņu laiks. Pirms tam paguvu pastrādāt Latvijas Dizaina centra vadītāja amatā un arī par Liepājas galveno arhitektu – šajā amatā biju jaunākais Padomju Savienībā. Jā, šis pārmaiņu laiks iegrozīja manu dzīvi uzņēmējdarbības virzienā šeit, Latvijā. Jūsu senčos nav bijuši uzņēmēji? Nē. Tā ir labā ziņa, ka par uzņēmēju var kļūt arī bez īpašas izcelsmes. Ja jūs tagad būtu jauns arhitekts bez naudas, kā jūs uzsāktu biznesu?Es jau arī biju bez naudas. Tagad iespēju ir daudz vairāk. Arhitektam ir ārkārtīgi svarīgi ceļot, lai vairāk redzētu. Mēs arī ceļojām, atceros, katram bija desmit dolāru, tāpēc Grieķijā nepirkām biļetes, bet līdām pāri žogiem, lai varētu kaut ko apskatīt, jo dolāri bija jātaupa ūdenim, karstumā bez tā nevarēja iztikt.Ko es darītu tagad? Daudzas labas lietas var dabūt gatavas arī bez naudas. Ir jāattīsta iemaņas, jo pasaulē ir daudz cilvēku, kuri grib realizēt labas idejas un kuriem ir nauda. Arhitekta ētiskais kods ir darīt pasauli labāku, viņa aicinājums ir darīt labas lietas. Ne vienmēr tas sanāk, bet tas jau ir cits temats. Un biznesu var sākt arī pilnīgi jaunā vietā ar mazu datoru un aizņemtu pirmo naudu vai pirmo honorāru. Kopā ar savu klasesbiedru Oskaru Moru un viņa brāli Valdi 1991.gadā sākām veidot uzņēmumu, kad biju atgriezies no prakses Vācijā ar nelielu nopelnītu naudiņu. Dievs pasarg’ uzreiz no lielas naudas, tad tu nejūti tās mērogu! Ir ārkārtīgi svarīgi sabalansēt spējas ar iespējām. Cik cilvēku nav pakrituši, izvēloties pārāk lielu mērogu, un cik cilvēku nav pienākuši pie sava horizonta septiņreiz dzīvē, jo viņu izvēlētie mērogi bijuši par īsu. Mana jaunības ideoloģija bija, ka mērķim jābūt drusku lielākam, nekā dzīvē var sasniegt, lai būtu tiekšanās. Savu iespēju griestus vienmēr apzināties?Tā robeža nav matemātiski definējama. Zinu, kā var sevi nesadedzināt – jaunībā to nezina, tad tu esi spiests sevi dedzināt, lai kaut ko dabūtu gatavu. Ar savu tagadējo dzīves pieredzi zinu, kā var sevi motivēt lielākiem izaicinājumiem, tas ļauj pārbīdīt iespēju griestus.Cik daudz laika jums tagad aizņem bizness?Daudz. Arhitektūra un bizness jau ir dzīvesstils, nevis astoņas stundas darba. Tā ir skatīšanās uz pasauli caur īpašiem filtriem. Es redzu lietas divās plaknēs – ar relatīvi pieredzējuša arhitekta un ar uzņēmēja acīm. Kad jūs šādi paskatāties uz Rīgu, šīs plaknes iet kopā?Jā. Rīgu redzu kā Eiropas metropoli, pilnīgi droši. Mums ir birojs Berlīnē, zinu, kā Berlīne ir attīstījusies pēdējos desmit gados, un redzu, ka arī Rīgai ir milzīgs potenciāls – ar saprātīgiem spēles noteikumiem politikā, ekonomikā, likumdošanā.  Visu interviju ar Uldi Pīlēnu lasiet žurnāla Playboy jūlija numurā!**