Ētiskais MA vērtējums
Cilvēka personas cieņa prasa, lai cilvēka dzīvība tiktu nodota ar personisku un apzinīgu darbību. Šāda personiska darbība ir intīma laulāto savienošanās mīlestībā, kur viņi, kļūdami par dāvanu viens otram, ieņem jaunu dzīvību. Veicot MA in vitro, apaugļošana notiek nevis laulāto akta laikā, bet gan ārpus tā, mēģenē, kur tehnoloģija izvirza nosacījumus un lemj par sekām. Tādā veidā dzīvības radīšana tiek atšķirta no dalīšanās mīlestībā. Šādā gadījumā bērns nevis tiek gaidīts un pieņemts kā "mīlestības dāvana" un mērķis.
Kādas ir ētiskās problēmas, attiecībā uz MA pielietošanu?
1. Ja tiek izmantota donora sperma vai olšūna, viens no laulātajiem nav dzimušā bērna bioloģiskais tēvs vai māte. Laulībā ienāk trešais cilvēks. Tādēļ laulātais, kurš jau tāpat pārdzīvo savas neauglības dēļ, piedzīvo vēl lielāku pazemojumu.
2. Dzimumšūnu donorisms ir pretrunā ar pašu donorisma būtību, jo dzimumšūnu donorisms vienmēr ir saistīts ar to pirkšanu un pārdošanu. Dzimumšūnu "donorisma" gadījumā donors atdod to, kas nav atdodams, un kļūst par cita cilvēka tēvu vai māti.
3. Tiesības zināt savus vecākus ir bērnu dabiskās tiesības, kuras ir noteiktas ANO bērnu tiesību konvencijā. Tās vispirms izpaužas tad, kad runa iet par tiesībām zināt savus bioloģiskos vecākus. Bērna tiesības zināt savus vecākus ir cieši saistītas ar:
a. tiesībām "dzīvot kopā ar saviem vecākiem, tikt audzinātiem un apgādātiem savu vecāku ģimenē" (CK 3.161 3 daļa);
b. tiesībām "būt tēvu aprūpētiem";
c. tiesībām "uzturēt sakarus ar radiniekiem un savu ģimeni" (ANO bērnu tiesību konvencija 7.p. un 9.p. 1. daļa).
4. Tā kā donors ir anonīms, pastāv asinsgrēka draudi. Dažkārt no tā cenšas izvairīties veidojot monitoringa iestādes, kurās pirms heteroloģiskajā apaugļošanas veidā dzimušu bērnu laulībām tiek pārbaudītas viņu iespējamās radniecības saites. To neparedz likumdošana. Pieauguši bērni bieži meklē savus bioloģiskos vecākus, vientuļi donori – savus bioloģiskos bērnus. Donora identitātes vai no donorisma dzimušu bērnu identitātes jautājums tiek risināts juridiskā ceļā. Legalizēts spermas un olšūnu donorisms atver ceļu uz surogācijas rašanos.
5. Liekie embriji – embriji, kuri radīti mākslīgās apaugļošanas in vitro laikā, bet nav pārcelti uz sievietes dzemdi, jo to tika radīts vairāk, nekā bija nepieciešams vienai procedūrai. Embriju iesaldēšana ir manipulācija ar cilvēka dzīvību. Ap 50% embriju iet bojā tos atsildot, atlikušie dzīvotspējīgie embriji slikti implantējas dzemdē, palielinās spontānā aborta varbūtība. No iesaldētajiem embrijiem, kuri tiek radīti ar intracitoplazmiskās injekcijas palīdzību, tikai 3% tiek iznēsāti un piedzimst. Embriji tiek iesaldēti, bet dzīve rit uz priekšu. Pienāk laiks izlemt:
- a. kas notiks, ja viens no vecākiem gribēs iznēsāt bērnu, bet otrs tam nepiekritīs (parasti ir vajadzīga abu vecāku piekrišana);
- b. kas mantos embrijus abu vecāku nāves gadījumā;
- c. kā noteikt embriju uzglabāšanas laiku;
- d. kas tiks darīts ar embrijiem, ja pēc noteiktā laika neviens tos nepieprasīs un negribēs iznēsāt;
- e. kā tiks noteikta paternitāte, ja embriji tiks sajaukti.
- f. atlikušie iesaldētie embriji pēc glabāšanas laika beigām parasti tiek iznīcināti, izmantoti zinātniskajiem eksperimentiem vai embriju cilmes šūnu iegūšanai ārstnieciskos nolūkos. Jāatgādina, ka bērns jau no ieņemšanas brīža ir cilvēkas ar miesu un dvēseli.
Katoliskās Baznīcas Katehisms uzsver: "Tad, kad šīs metodes, proti, mākslīgā homologā apsēklošana un apaugļošana, tiek pielietotas, neizmantojot citas personas starpniecību, tas ir, vienīgi paša laulātā pāra ietvaros, tās varbūt dara mazāk ļauna, taču, no morāliskā viedokļa ir nepieņemamas. Tās atdala dzimumaktu no radīšanas akta. Dzīvības tālāknodošanas akts vairs nav tāds akts, caur kuru divas personas sevi dāvā viena otrai, bet "embrija dzīvība un identitāte tiek nodota mediķu un biologu varāi, un pār cilvēciskās personas izcelsmi un likteni gūst virsroku tehnika. Tāda veida pārākums pats par sevi ir pretrunā ar cilvēka personas cieņu un vienlīdzību, kura pienākas tikpat vecākiem, kā viņu bērniem". "Dzīvības tālāknodošanai tiek atņemta tai raksturīgā morālā pilnība, ja tā nav gribēta kā dzimumakta, tas ir, laulāto vienībai raksturīgā žesta, auglis. [..] Jaunas dzīvības radīšana saskaņā ar personas cieņu ir iespējama tikai tad, ja tiek ņemta vērā saikne starp dzimumakta nozīmes elementiem un cieņa pret cilvēcisko būtni visā tās veselumā."
Ko darīt?
Baznīca pieļauj apaugļošanu in vivo, ja tas notiek laulāto starpā, respektējot laulāto mīlestības aktu un cenšoties palīdzēt laulātam pāriem ieņemt bērniņu. Nekādā gadījumā nav pieļaujama embrigu iznīcinašana. Daudzos gadījumos neauglība ir psiholoģiska problēma, un risinot šo jautajumu ar speciālistiem ir iespējas ieņemt bērniņu. Bet pats svarīgākais – vajag daudz lūgties, lūgt priesterim nosvinēt svēto Misi šajā nodomā, daudz želastība sir izlūgtas Aglonā un Skaistkalnē pie Brīnumdarītājas Dievmātes svētbildes. Daudzi neauglīgi pāri ir adoptējuši bērnus no bērnunamiem un tādā veidā ir devuši vēl vienu iespēju bērniem, kuriem nav vecāki. Būsim modri un stāvēsim Dzīvības kultūras sardzē, pret „Papardes zieda, IPPF un citiem, kas vēlas propogandēt nāves kultūru.