Šobrīd viņa ģimenē aug divi bērni, un vīrietis neslēpj bailes par to, kā viņiem klāsies – rasisms pie mums sastopams teju uz katra soļa, pat skolā. Stīls pauž neizpratni par to, kāpēc cilvēki nav gatavi pieņemt viens otru, un meklē atbildi uz jautājumu par to, kas rada šīs bailes un naidu pret citādo. Lai gan nu situācija esot labāka nekā deviņdesmitajos, lielu progresu just nevarot – integrācijas politika pie mums klibo un attīstās gaužām lēni. Lai sniegtu savu artavu, vīrietis nolēmis arī pats iet politikā un nu iestājies partijā Kustība Par, taču uzsver, ka ļoti negrib, lai viņu klišejiski sāk dēvēt par Latvijas Obamu.
Zīmīgi – Džordžs intervijā saka, ka cilvēki šodien arvien retāk izsaka aizvainojošas piezīmes, taču īsi pirms materiāla nodošanas tipogrāfijai viņš atsūta ziņu: "Kāda sieviete tikko mani pagrūda, lai tiktu garām, es norādīju, ka tas nebija nepieciešams, uz ko viņa atcirta – aizveries, melnais sušķi."
Pieļauju, ka daudziem jūs esat palicis atmiņā kopš laika, kad iesniedzāt tiesā prasību pret Brīvības partiju par rasismu viņu reklāmā. (2002. gada 20. jūnijā Latvijas Televīzija pārraidīja Brīvības partijas priekšvēlēšanu reklāmas klipu. Šis klips saturēja sižetu, kurā tumšādains vīrietis, tērpts Latvijas karavīra formā, stāv sardzē pie Brīvības pieminekļa. Tad seko epizode, kurā tumšādains vīrietis savā nacionālajā tērpā skūpsta gaišādainu latviešu tautu meitu. Fonā skan teksts: "Šodien – Latvijas sargs, rīt – varbūt tavs znots.")
Jā, es uzvarēju, un tiesa nolēma manā labā piedzīt simbolisku naudas summu toreiz. Tā bija tik maza, jo ideja bija par principu, nevis naudu. Es domāju, ka viss beidzās ļoti labi – beigu beigās Brīvības partiju vispār likvidēja un naudu viņi, protams, nesamaksāja. Tomēr princips uzvarēja.
Tolaik Latvijā nebijis precedents.
Jā, tieši tāpēc mana advokāte Ineta Ziemele, kas šodien ir Satversmes tiesas priekšsēdētāja, gribēja to darīt – lai radītu precedentu.
Kad ieraudzījāt reklāmu, uzreiz sapratāt, ka vērsīsieties tiesā?
Es skaidri atceros to dienu, sieva gaidīja bērnu, sēdējām mājās, kad Latvijas Televīzijā ieraudzījām šo klipu. Nepārspīlējot mums tiešām palika fiziski slikti, nevarējam ieēst neko.
Sieva strādāja un joprojām strādā juridiskajā augstskolā, un Ineta tur bija vieslektore. Viņa jautāja, vai esam redzējuši šo reklāmu, kad atbildējām apstiprinoši, Ineta prasīja, vai es gribētu kaut ko darīt lietas labā. Es, protams, teicu, ka jā, ja tas ir iespējams. Tā sākās šis process, kas noslēdzās mums par labu.
Vai spējat iztēloties, ka arī šodien Latvijā kas tāds būtu iespējams? Proti, ka publiskajā telpā parādītos tik rasistiska reklāma?
Noteikti. Es domāju, ka cilvēki vienkārši nepiedomā, ka tas, ko viņi dara, var kādu sāpināt, aizskart. Ir jau arī tagad slēptās reklāmas, kur it kā nejauši ir iekļauts rasisms. Es gan nevaru šobrīd atcerēties nevienu piemēru.
Man prātā nāk 2015. gada kampaņa Savi cilvēki, kur Jānis Palkavnieks tika pataisīts par tumšādaino.
Jā, atceros, ka Jānis man toreiz arī rakstīja: "Džordž, daži cilvēki domā, ka tas ir rasisms, es gribētu uzzināt tavu viedokli." Un es teicu, ka, jā, black face noteikti ir rasisms. Tas ir ļoti aizskaroši. Jebkurā vietā un situācijā black face ir aizvainojošs, arī tad, ja tas ir bijis bez nodoma kādu aizskart. Ja vēlas attēlot tumšādainu cilvēku, tad arī ir jāņem tumšādains cilvēks, nevis kāds jāpārkrāso.
Ja nemaldos, Nīderlandē ir festivāls, kur cilvēki masveidā nokrāsojas tumši. Un nesen sāka runāt par to, vai tas nav aizskaroši pret tumšādainiem cilvēkiem. Un atbilde ir drīzāk jā nekā nē. Jā, ir tradīcijas, bet tām ir jāmainās līdzi laikam, jo pasaule mainās.
Kā jau teicāt, reizēm šādas lietas notiek bez nodoma, taču kā ir ar apzinātu rīcību – vai šodien uz ielas joprojām sastopaties ar rasismu?
Cilvēki šodien ir iemācījušies klusēt. Bet daudz esmu runājis par blenšanu. Cilvēki jautā, kā es zinu, ka viņi blenž, nevis skatās? Un mana atbilde ir – es esmu bijis tumšādains cilvēks visu mūžu, es zinu atšķirību starp ziņkārību un naidu arī skatienā. Jebkurš tumšādains cilvēks to spēj atšķirt.
Arī mana meita, kura piedzima tieši Brīvības partijas lietas laikā, tagad viņai ir 14 gadi, ar to sastopas. Viņa to jūt, lai gan ir latviete. Viņas domas, mentalitāte ir latviska, bet tik un tā viņa jūt, kā cilvēki blenž.
Tātad šis jautājums jūsu mājās ir nerets viesis?
Jā, piemēram, nesen viņa bija nometnē un bērniem bija izklaides brauciens uz teātra izrādi Tobāgo. Arī mana meita tur aizbrauca. Viņa otrā cēliena laikā vēlējās iet prom, jo jutās pazemota. Tā izrāde ir rasistiska. Jā, tas ir bez nodoma, bet tomēr.
Un bez blenšanas – vai jums ir draudējuši uz ielas?
Reizēm šodien varu dzirdēt kādas piezīmes, taču, kā jau teicu, cilvēki ir iemācījušies klusēt.
Par draudēšanu – protams. Es atbraucu uz Latviju deviņdesmitajos, jāatceras, ka tad te bija arī skūtgalvji un neonacisti. Es esmu viņus redzējis arī no savas mājas loga. Un ne tikai viņi, arī "normālie" cilvēki izpauda savu naidu pret mani.
Gan tad, gan šodien politiķi, valsts iestādes, valdība nepalīdz cilvēkiem nebaidīties no cilvēkiem ar citu ādas krāsu vai ārējo izskatu.
Tātad jūs teiktu, ka šī naida pamatā ir bailes?
Jā, bailes no nezināmā.
Es saprotu par deviņdesmitajiem, kad skatījums uz pasauli varēja būt šaurs, taču šodien robežas ir vaļā visās šī vārda nozīmēs.
Tur jau tā lieta. Tu nevari teikt, zini, Džordž, man nekad nav bijusi saskarsme ar tumšādainiem cilvēkiem, tāpēc es par viņiem neko nezinu. Kaut vai televīzijā, mūzikā un nu jau arī uz ielas taču vari viņus redzēt.
Kad lasi, skaties ziņas, cik reižu tu esi redzējis informāciju par kādu tumšādainu cilvēku Latvijā, kas pastrādājis noziegumu? Es teiktu, ka nevienu. Tumšādaini cilvēki, piemēram, šeit studē un neko sliktu nedara. Īstenībā mēs darām ļoti daudz arī Latvijas labā. Bet ir bailes. No kā?
Man nav atbildes. Jums ir?
Nē, tas jāuzdod sabiedrībai.
Varbūt ir idejas, kā to kaut nedaudz mainīt?
Es domāju, ka visos līmeņos – gan skolā, gan valdībā, gan ģimenēs, jāiegulda darbs. Šobrīd arī mani bērni sastopas ar rasismu, manai meitai, kā jau minēju ir 14, bet dēlam astoņi gadi.
Aktieris Deniss Lerijs reiz ļoti trāpīgi pateica, ka rasisms tiek ieaudzināts. Citējot viņu: "Rasisms nav iedzimts, draugi, tas tiek iemācīts. Man ir divus gadus vecs dēls, ziniet, ko viņš ienīst? Diendusas. Viss, tās ir nīstamo lietu saraksta beigas."
Jā, es nereti arī internetā pats lieku bildes, kur attēloti divi bērni – viens baltādains un viens tumšādains. Viņi sēž, spēlējās vai dara jebko citu kopā. Bērni nezina ne rasismu, ne rasi kā tādu. Viņiem tas vienkārši ir vēl viens bērniņš. Rasisms tiešām tiek ieaudzināts sabiedrībā, un es atļaušos teikt, ka arī skolotāji nereti ir vainīgi. Piemēram, manas meitas skolā ir skolotāja ar izteikti nacionālistisku stāju.
Kā tas izpaužas?
Viņas attieksmē pret manu meitu. Piemēram, manai meitai ir mans uzvārds, kurš rakstās kā Steele, bet izrunājas kā Stīls. Skolotāja prasīja, kāds ir viņas uzvārds, viņa atbildēja – Stīla. Un skolotāja atcirta – nē, tu neesi Stīla, tu esi Ste-e-le. Tas ir idiotiski.
Tajā pašā laikā ir jārunā arī par politiķiem, kuri nemāca sabiedrībai, kā pieņemt cilvēkus, kas ir citādi. Piemēram, tādi cilvēki no Nacionālās apvienības kā Raivis Dzintars, Imants Parādnieks jau ļoti aktīvi rāda savu nostāju un cilvēki tam seko. Es vainoju arī Zaļo un Zemnieku savienību. Viņi nerāda to tik izteikti, bet, ja seko līdzi tam, ko viņi dara, viņi ir tāpat noskaņoti kā Nacionālā apvienība.
Sabiedrība ir kā spoguļattēls, kas seko līdzi, ja politiķi ar savu uzvedību liek noprast, ka viss ir kārtībā un mums nav šādu problēmu, sabiedrības lielākā daļa tā arī uzskatīs.
Atsevišķas darbības no valdības puses gan tiek veiktas, piemēram, tiek iedalīta nauda medijiem, lai runātu par integrācijas jautājumiem vai veidotas sociālās kampaņas.
Jā, viņi mēģina, bet domāju, ka maz cilvēku tam tiešām pievērš uzmanību. Turklāt tam ir jābūt plašāk, ne tikai Rīgā. Visvairāk tas redzams Rīgā, bet Latvija nav tikai Rīga. Līdz cilvēkiem reģionos šī informācija bieži nemaz nenonāk.
Runājot par politiķiem, šobrīd pie apvāršņa parādījusies jaunā partija Kustība Par, kas vismaz savā pieteikumā liek noprast, ka integrācijas jautājumi tai nav sveši.
Jā, es arī tajā esmu iestājies, jo domāju, ka ir laiks kaut ko darīt citādi. Es ceru, ka tā būs jauna dvesma. Es ticu, tāpēc iestājos un ceru, ka iesim dziļāk integrācijas jautājumos.
Tātad jūs, līdzīgi kā citi tumšādaini cilvēki pasaulē, vadāties pēc principa – ja nekas nemainās, iešu politikā un darīšu pats?
Godīgi? Es negribu, lai cilvēki mani sauc par Latvijas Obamu. Bez klišejām, es esmu es. Es esmu Latvijas Džordžs Stīls un nekas cits. Ir lietas, ar ko es varu palīdzēt. Ja nesanāks ar šo partiju, es, protams, iešu prom. Un man nebūs žēl.
Ir daudzi, kas runā, ka situācija sabiedrībā nav laba, taču ir laiks arī kaut ko darīt, lai to mainītu.
Šogad jūs ieguvāt pilsonību, tas bija praktiska vai emocionāla rakstura lēmums?
Es teiktu, ka gan – gan. Pirmkārt, es domāju, ka biju to pelnījis. Es esmu patriots, bet ne liels, jo redzu daudz problēmu Latvijā. Taču, jā, Latvija ir manas mājas, un man kaut kas ir jādara šeit.
No praktiskās puses, piemēram, es gribu studēt cilvēktiesības, un Eiropā to vieglāk ir darīt kā Eiropas, nevis Amerikas pilsonim.
Bieži cilvēki saka, ka iegūt Latvijas pilsonību nav viegli, proti, pārbaudījumi esot pārāk sarežģīti. Kā jums gāja?
Ar valodu nebija nekādu problēmu, Satversmi un vēsturi es kārtoju divreiz. Nebija viegli, bet īpaši grūti arī ne. Kad atbraucu uz Latviju, man bija ļoti laba skolotāja, mēs strādājām divarpus gadu divas reizes nedēļā pa pusotrai stundai un tāpēc man ir tik labi rezultāti.
Kādā intervijā jūs stāstījāt, ka jums pārmet latviešu valodas kropļošanu.
Jā, tā ir bijis. Ir teikts, ka runāju tik slikti, ka labāk man runāt manā dzimtajā valodā, nevis latviski.
Protams, ka man ir citāda izruna, es esmu ārzemnieks, reizēm man ir problēmas ar gramatiku, sevišķi ar locījumiem un priedēkļiem. Bet es mēģinu. Piemēram, visa šī intervija ir tikai latviešu valodā.
Kad nerunā latviski, cilvēki pārmet, kad runā – arī pārmet.
Tas ir tāds paradokss. Ir taču cilvēki, kas šeit dzīvo, nerunā un nerunās latviski kategorisku principu dēļ. Par tiem visiem ir vienalga, bet, kad es mēģinu un daru, man pārmet. Lai būtu skaidrs – es runāju par Latvijā dzīvojošajiem ārzemniekiem, nevis vietējiem krievvalodīgiem iedzīvotājiem.
Skaidrs, ka Latvijā ir vēl ļoti daudz ar integrāciju saistītu problēmu, vai tomēr esat apmierināts, ka izvēlējāties šeit dzīvot?
Es neteiktu, ka izvēlējos. Sieva – toreiz draudzene – teica, ka, viņasprāt, vislabākā vieta, kur mums būt kopā, ir šeit, nevis Amerikā. Man nebija pretenziju, un es atbraucu, vienkārši sekoju viņai.
Godīgi sakot, ja būtu iespējams braukt prom, es brauktu. Neredzu lielas pārmaiņas šeit gadu gaitā. Nevar teikt, ka to nav nemaz, taču tās ir ļoti minimālas. Jaunajai paaudzei noteikti ies vieglāk, bet ir ilgi jāgaida, sabiedrība mainās ļoti lēni.
Daudzi eksperti jau arī saka – integrācija ir lēns process. Taču man atkal jāatsaucas uz komunikāciju ekspertes Ritas Evas Našenieces pausto viedokli tepat Dienā pirms kāda laika – viņa saka, ka mums nav reālas integrācijas politikas.
Tieši tā. Savulaik bija integrācijas sekretariāts, cilvēki strādāja, taču programma bija ļoti vāja. Kultūras ministrija paņēma to programmu, un arī īsti nekas nemainījās.
Mums vajag programmu, kas aptvertu gan jau esošo sabiedrību, gan tādus cilvēkus kā es, gan bēgļus un jebkurus citus migrantus. Turklāt nevajag aizmirst arī par nepilsoņiem.
Nepilsoņu jautājumu šobrīd aktualizējis prezidents, kurš iesniedzis Saeimā likumprojektu par automātisku pilsonības piešķiršanu jaundzimušajiem.
Jā, taču ko par to pateica Nacionālā apvienība? Kategorisku nē.
Atgriežoties pie integrācijas programmas – ar ko lai sāk?
Varam skatīties uz veco programmu un paņemt tās skeletu, bet īstenībā ir jāsāk pavisam no nulles. Jārod ceļš, veids, kā cilvēks varētu integrēties Latvijas sabiedrībā.
Tajā pašā laikā programmai jābūt vērstai arī uz sabiedrības izglītošanu, piemēram, parādot, kāds tai ir ieguvums no integrācijas. Līdz šim šādas sarunas nav bijušas.
Varam kaut vai skatīties uz demogrāfijas situāciju valstī. Atvainojos, bet tikai tad, ja jūs un visas pārējās sievietes ir gatavas dzemdēt 15 bērnus, demogrāfijas rādītāji uzlabosies. Tad, kad latviešu būs pusotrs miljons, cilvēki sāks reāli domāt, ka kaut kas ir jādara. Bet īstais laiks sākt darīt ir tagad.
Pirms neilga laika ar biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem pārstāvi Lauru Bužinsku spriedām par to, kā tad īsti var noteikt, ka cilvēks ir integrējies. Pēc jūsu domām, kad cilvēks būtu uzskatāms par integrētu?
Uz to jāskatās no divām pusēm. No vienas puses ir iebraucējs un no otras – šeit dzīvojošā sabiedrība. No sabiedrības puses integrācija ir notikusi tad, kas tā ir gatava pieņemt cilvēku kā savējo. No iebraucēja puses tad, kad viņš var justies noderīgs sabiedrībai. Veids, kādas sajūtas valda šajā vidē, nosaka, vai integrācija ir notikusi.
Tātad sanāk, ka integrācija ir sajūta, nevis kādi konkrēti noieti soļi – valodas iemācīšanās, darbs un citi?
Skaidrs, ka bez šiem punktiem tas viss nenotiks, bet lielākoties, jā, tai ir jābūt sajūtai.
Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par tā saturu atbild Izdevniecība Dienas mediji.
vcb
Edge
LoL