Nepārtrauktās diskusijas par tautas vēlētu prezidentu, šī institūta pilnvarām rada jautājumu, vai tā nav slēpta reakcija uz nerealizētu vai nepietiekoši realizētu pilsonisko līdzdalību – tas ir – tiesībām un iespējām plašāk piedalīties lielākas vai mazākas nozīmes publiskās pārvaldes jautājumu lemšanā? Portāla manabalss.lv popularitātes un ietekmes pieaugums ir sekas sabiedrības iesaistes jeb līdzdalības trūkumam lēmumu pieņemšanā. Nav svarīgi, kāda līmeņa. Savas pašvaldības vai valsts mēroga. Paskatoties citādi, valsts varas arogance pret sabiedrības, konkrētu grupu, atsevišķu cilvēku bieži vien pamatotām (un, iespējams, daudz biežāk nepamatotām) prasībām “pāradresē” šīs prasības citā līmenī. Līdz ar to prasība stiprināt izpildvaru un partiju sistēmu valsts ilgtspējas un valsts pārvaldes kvalitātes vārdā ir loģiska un pamatota.
Es kā jebkurš ekonomiski aktīvs Latvijas iedzīvotājs uzturu Latvijas valsti – tai skaitā – Ministru prezidentu, Saeimu, ministrijas, dažnedežādas aģentūras un citas valsts un pašvaldību iestādes – nomaksāto nodokļu un nodevu veidā. Kā nodokļu maksātājam man ir ne tikai tiesības, bet pienākums paust viedokli par to, kurš, kā un cik daudz manu naudu tērē. Tieši tāpēc man kā Latvijas uzņēmējam svarīgākais ir prognozējama un strukturēta biznesa vide – tas ir – taisnīgi, saprotami un prognozējami spēles noteikumi. Tikpat svarīgi tas ir jebkuram ārvalstu investoram – biznesa vides paredzamība vai, citiem vārdiem sakot, neparedzamu apstākļu jeb risku samazināšanās. Mana dziļākā pārliecība ir, ka vienīgais ilgtspējīgais Latvijas sabiedrības labklājības izaugsmes ceļš ir eksports jeb eksportspējīga tautsaimniecība. No nodokļu maksātāju un sabiedrības interešu viedokļa izriet loģiska prasība, lai valsts līdzdarbotos un veicinātu eksporta tirgu iekarošanu. Eksporta un uzņēmēju sadarbības veicināšanā ļoti nozīmīga loma ir valsts tēlam un visam, kas ar to saistīts. Raugoties no šī skatu punkta, atklājas nepieciešamība, lai visa mūsu valsts pārvalde – Valsts prezidents, ministru prezidents, nozaru ministri u.c. būtu maksimāli profesionāli – pārzinātu savu “darba lauku”, aktuālās problēmas un prioritātes, sasniedzamos mērķus, rezultātus un mācētu savu pilnvaru ietvaros fokusēt nepieciešamos resursus to sasniegšanā.
Te es vēlos atgādināt par Latvijas Republikas Satversmi, tās III nodaļu “Valsts prezidents”. Kā pirmais Valsts prezidenta pienākums ir noteikts reprezentēt valsti starptautiski (Satversmes 40.pants). Šis pants arī uzliek par pienākumu Valsts prezidentam tieši un netieši būt valsts tēla veidotājam un eksportspējas veicinātājam. Tikai pēc tam seko citas noteiktās Valsts prezidenta tiesības un pienākumi. Tieši tādā secībā, kādā Satversmē ir uzskaitītas Valsts prezidenta tiesības un pienākumi, šī amata pretendenti ir jāņem vērā šī amata vēlētājiem – Saeimas deputātiem. Iespējams, ka arī tiesībām sasaukt ārkārtas Ministru kabineta sēdi, ierosināt likumus ir jābūt pakārtotām galvenajam pienākumam – reprezentēt Latvijas valsti. Reprezentēt Latvijas valsti neiekļauj vienkārši došanos ārvalstu vizītēs, tas nozīmē pievērst uzmanību tam, lai Latvijas produkti un pakalpojumi būtu atzīti un augstu vērtēti pasaulē. Tieši tas arī ir likumdošanas iniciatīvu un līdzdalības mērķis šajā procesā - sekmēt eksportspējīgas ekonomikas izaugsmi.
Diskutēt par Valsts prezidenta atklātu vai aizklātu vēlēšanu, vai Valsts prezidents ir tautas vai Saeimas vēlēts, ir ļoti ērta tēma. Patiesībā, sevi izsmeļoša, neko jaunu neradoša un labumu nedodoša. Vai sabiedrība (ar to saprotot plaša politiķu, nevalstisko organizāciju, vienkārši dažādu grupu pārstāvjus) ir gatava diskutēt un piedāvāt dažādus skolotāju algu modeļus? Vai sabiedrība tikpat brīvi ir gatava apspriest ar augstu detalizācijas pakāpi optimālākos veselības aprūpes sistēmas finansēšanas modeļus un to saistību ar konkrēta indivīda nodokļu nomaksu? Laikam jau nē. Jo šīs tēmas prasa ļoti ilgstošu iedziļināšanos gadiem ilgi kompleksi būvētās sistēmās un aprēķinos, izpratnē visu iesaistīto grupu interešu līdzsvarošanā utt. Tas ir daudz grūtāk. Tas liek mācīties. Tāpat kā par uzņēmēju nekļūst ar pirmās firmas dibināšanu, bet gan ar uzņēmību, slinkuma pārvarēšanu nopļaut zāli pagalmā un krūmu izciršanu, lai sakoptu savu saimniecību, tāpat demokrātija nesākas ar aiziešanu uz vēlēšanu iecirkni. Demokrātijas pamats ir zināšanas par to, kas ir varas dalīšana, tiešā un netiešā pārstāvniecība un to, par ko vispār balstot un kāpēc.
Manuprāt, problēma augstāk minētajām diskusijām, rodas no sabiedrības stereotipiem, ekspektācijām, kas izriet no jēdziena Prezidents, no vienas puses, un Latvijas Republikas Satversmē šobrīd noteikto – no otras. Galvenais stereotips ir tāds, ka “Prezidents” – tas ir pats galvenais valstī. Nu gluži kā pagājušā gadsimta 90-tajos, kad prezidenti bija atrodami pat vismazākajās firmās, bet bija skaidrs, ka “Prezidents” ir “īstais, ar ko runāt”. Tātad šai personai ir jābūt tautas vēlētai, jābūt iespējām plaši ietekmēt procesus valstī. Vērtējot TV ekrānos redzamos B. Obamu, V. Putinu un pat F. Olānu, kas pārstāv prezidentālo republiku tradīcijas un, kur prezidentam ir plašas izpildvaras funkcijas, šādu pašu tiesību un pienākumu klāstu rodas vēlme projicēt uz Latvijas Valsts prezidentu. Vai jūs zināt, kā sauc Vācijas Federatīvās Republikas prezidentu? Vai Itālijas prezidentu? Nē?!? Kāpēc tad tā? Tie taču arī ir prezidenti. Tāpēc, ka viņu tiesības un pienākumi pēc savas jēgas ir salīdzināmi ar Latvijas Valsts prezidenta institūta pienākumiem.
Gudrākais, kā šo situāciju jeb bezjēdzīgo un gadu desmitus garo diskusiju risināt, ir, stiprināt, izpildvaru un partiju sistēmu. Tas ir prioritārs uzdevums, jo gan visas sabiedrības, gan jo īpaši uzņēmēju mērķis ir stabila, prognozējama sistēma, kas darbojas nevis kā “pašpietiekama mājsaimniecība”, bet kā mūsdienīga, atvērta, eksportējoša ekonomika.
Jāatzīst, ka šobrīd Latvijā esošās partijas vairāk ir uz varu koncentrētas interešu grupas, bet mums jātiecas uz partijām ar lielāku biedru skaitu, tādējādi netieši tiks panākts arī partiju skaita samazinājums. Tas arī sekmētu valdības veidošanas procesu un valdību ilgtspēju.
*Biznesa augstskolas Turība līdzīpašnieks un Attīstības padomes
diemžēl