Ceļu infrastruktūrā galvenokārt tiek domāts par to, lai visur ērti varētu izbraukt ar automašīnu, tikmēr riteņbraucējiem ērti un droši pārvietoties bieži traucē neloģiskās vietās novietoti stabi, strupceļi, augstas apmales un citi faktori.
"Cilvēks rīkojas pēc veselā saprāta, ne pēc normām, un brauc pēc principa "glābjas, kas var". Autovadītājs to nesaprot, jo nav staigājis cita kurpēs. Ikdienas riteņbraucēji ir pieraduši pie ikdienas izaicinājumiem, un tā nav problēma - viņi brauc tā, kā ir ātrāk, drošāk un pareizāk pēc veselā saprāta, bet autovadītāji viņus kritizē," skaidroja Silenieks, piebilstot, ka "nevar gaidīt iecietību no cilvēka, par kuru ņirgājas".
Arī krustojumu šķērsošana pie sarkanās gaismas lielā mērā ir infrastruktūras jautājums. Kā piemēru Silenieks minēja Brīvības bulvāra un Raiņa bulvāra krustojumu pie Brīvības pieminekļa. Šajā krustojumā gājējiem zaļā gaisma deg astoņas sekundes, kuru laikā ielu šķērso vidēji 15 cilvēki, savukārt automašīnām zaļā gaisma deg minūti, un arī šīs minūtes laikā krustojumu šķērso 15 automobiļi. "No tā var secināt, ka tiem 15, kas brauc ar auto, ir krietni lielāka vērtība nekā citiem," norāda Silenieks.
Riteņbraucēju apvienības pārstāvis arī minēja Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes datus, ka 2012.gadā nav reģistrēts neviens negadījums, kurā būtu cietuši vai gājuši bojā velosipēdisti, braucot pie sarkanās gaismas. "Tātad faktiski tā nav problēma. Tas nozīmē, ka tā ir infrastruktūras problēma - infrastruktūra piespiež riteņbraucējus braukt pie sarkanās gaismas," uzskata Silenieks.
Latvijas lauku tūrisma asociācijas Lauku ceļotājs pārstāvis Juris Smaļinskis iebilda, ka gan kā kājāmgājējs, gan kā riteņbraucējs cenšas pie sarkanās gaismas tomēr nebraukt, jo šāda rīcība ietekmē satiksmes dalībnieku kopējo tēlu.
Uzklausot autovadītāju iebildumus par to, ka riteņbraucēji pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus un šķērso brauktuves pie sarkanās gaismas, Silenieks nonācis pie secinājuma, ka tā ir skaudība. "Ejot kājām vai braucot ar auto tā nevar izdarīt, jo nevar tik labi pārredzēt satiksmi, autovadītājs un gājējs nav tik zibenīgs lēmumu pieņemšanā, arī sods autovadītājam [par braukšanu pie sarkanās gaismas] ir cits. Rezultātā autovadītājam skauž, ka pats nevar, bet velosipēdists var," secina Silenieks.
"Velobraucējs nav cita šķira - infrastruktūra un apstākļi ir tie, kas nosaka rīcību," uzsvēra Silenieks. Ja riteņbraucējam radīs loģiskus un normālus apstākļus, lai varētu ērti pārvietoties, cilvēki šo iespēju ar prieku izmantos. Riteņbraucēju apvienības pārstāvis novērojis - ja riteņbraucējiem izveido iespēju ērti apstāties pie krustojumiem, piemēram, novietojot statīvu, kur pieķerties vai uzlikt kāju, braucējs to arī izmanto - pieķeras, apstājas un sagaida zaļo gaismu.
Lai kopējo situāciju uzlabotu, vispirms jābūt izpratnei par lietu kārtību - jāgroza ceļu satiksmes noteikumi un standarti, jācenšas autovadītājus un gājējus pēc iespējas pārcelt uz velosipēdiem, jāveic sabiedrības kampaņas, bērnu izglītošana skolās, jādiskutē ar arhitektiem, uzskata Riteņbraucēju apvienības pārstāvis. Silenieks norāda - jo vairāk riteņbraucēju ielās, jo mazāks ir negadījumu skaits, par piemēru minot Dāniju un Nīderlandi, kur riteņbraukšana ir ļoti populāra, bet negadījumu skaits ir vismazākais Eiropā. Šis fakts skaidrojams tā, ka satiksmes dalībnieki "pierīvējas", sāk viens otru labāk saprast.
"Ja Rīgā daudzi sāks braukt ar velosipēdu, daļēji negadījumu skaits pieaugs, bet ir jābūt labai infrastruktūrai, kas nedzen nāvē riteņbraucēju," uzsver Silenieks.
Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) pārstāvis Jānis Golubevs norādīja, ka Latvijā lielākā problēma ir ceļu satiksmē bojā gājušie cilvēki, arī velosipēdisti. 10% ceļu satiksmes negadījumu ir iesaistīti velosipēdu vadītāji, taču bojāgājušo skaits ir mainīgs - 2011.gadā gājuši bojā 15 riteņbraucēji, 2012 - 18 braucēji, bet šā gada 2013.gada 10 mēnešos - tikai 11 cilvēki. "Jācenšas panākt, lai šis skaitlis būtu nulle, bet viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem ir infrastruktūra," uzsvēra Golubevs.
Knābējs
Krolls
Rīdzinieks