Kas vēl bez naftas produktu cenām pasaulē ietekmē degvielas cenu Latvijas degvielas uzpildes stacijās (DUS)?
Aptuveni puse no mazumtirdzniecības cenas ir nodokļi, benzīnam tie ir 50%, dīzeļdegvielai - aptuveni 45%. Tie ir nemainīgi, tādējādi zināmā mērā arī neitralizē lielas degvielas cenu svārstības, jo pasaules cena būtībā veido tikai pusi. Ja pasaules cena pieaug vai samazinās par 10%, tad uz mazumtirdzniecību tas atstāj tikai 5% iespaidu. Tāpēc nereti arī sabiedrība jautā: "Pasaules cenas mainās tik strauji, kāpēc mēs to neredzam DUS?" Tieši tāpēc, ka tā nav 100% ietekme uz degvielas cenu. Nodokļi, par laimi, mums tik bieži nemainās. Mazumtirdzniecības uzcenojums ir vidēji 5-10%. Noteikti gribu uzsvērt, ka tā nav peļņa. Tas ir uzcenojums, no kura jānodrošina personāla un DUS uzturēšana. Peļņai paliek 1%, kas ir arī vidējais rentabilitātes rādītājs nozarē. Protams, uz visu Latvijas apgrozījumu, kurš veido vienu miljonu tonnu jeb vienu miljardu litru naftas produktu gadā, arī tas 1% veido kopējo peļņu pie 10 miljoniem. Bet uz kopējā fona degvielas mazumtirdzniecība ir ļoti mazrentabls bizness. Piemēram, telekomunikāciju nozarē rentabilitāte ir lielāka nekā 20-30%.
Šī nodokļu daļa katrā valstī ir savādāka. Kā mēs izskatāmies salīdzinājumā ar kaimiņiem - Lietuvu, Igauniju?
Kopš Latvijā ir eiro, ir arī it kā krietni vieglāk salīdzināt cenas Latvijā un Igaunijā. Bet noteikti jāpievērš uzmanība tam, ka nodokļi nav vienādi. Mūsu un kaimiņvalstu nodokļu apmēri ir dažādi. Igaunijā ir mazāks PVN, kas atstāj iespaidu uz mazumtirdzniecības cenu. Šo 50% cenas slogu veido vairāki nodokļi, lielāko svaru nes akcīzes nodoklis, kas Baltijas valstīs arī nav vienādā līmenī. Klāt nāk valsts rezervju nodeva. Katras valsts politika ir bijusi savādāka, igauņiem ir stipri labāka valsts rezervju sistēma. Igaunija pirmskrīzes laikos savlaicīgi sāka par to domāt un par lētām cenām iepirka naftas produktus, līdz ar to viņiem šī nodeva ir faktiski trīs reizes zemāka nekā mums. Latvija šo procesu uzsāka 2011. gadā, kad faktiski bija cenu pīķis, un objektīvi šīs izmaksas ir lielākas. Esmu spiests iemest akmeni dažu mediju lauciņā, kuri janvāra pirmajās nedēļās sāka šīs cenas salīdzināt Latvijas un Igaunijas DUS. Benzīns Latvijā, ņemot vērā nodokļus un nodevas, ir nedaudz dārgāks, dīzeļdegviela - ievērojami lētāka. Piemēram, kādā konkrētā šī gada dienā Latvijā benzīns bija par 2,5 eirocentiem dārgāks nekā Igaunijā. Tajā pašā laikā dīzeļdegviela Latvijā bija par 3,5 centiem lētāka nekā Igaunijā. Lietuvā dīzeļdegviela ir pat lētāka nekā pie mums, tāpēc ka viņiem ir mazāks akcīzes nodoklis. Baltijas valstis nodokļu ziņā viens pret vienu nav salīdzināmas, tāpēc nevar arī viens pret vienu skatīties, cik degviela maksā vienā DUS Latvijā, cik - kādā DUS Igaunijā. Cenas nav vienādas pat viena DUS tīkla ietvaros, jo konkurence ir ļoti asa. Arī Konkurences padome (KP) definējusi tādu jēdzienu kā mikrotirgus - pilsētu un pat pilsētu rajonu mērogā. Ir vietas, kur vienā kvartālā ir pat četri DUS, un tur visuzskatāmāk strādā tirgus ekonomikas likumi - tur, kur ir liels piedāvājums, attiecīgi cena samazinās. Kur konkurence mazāka - cena savādāka. Tāpēc nav objektīvi salīdzināt Igaunijā kādas konkrētas pilsētas mikrotirgus situāciju, kur varbūt ir lētākā cena visā Igaunijā, ar kāda Latvijas mikrotirgus, iespējams, dārgāko cenu. Tā jau ir nevis ābolu un bumbieru, bet ābolu un kartupeļu salīdzināšana.
Kā notiek cīņa par klientiem? Degvielas cenas tomēr ir ļoti līdzīgas, nav lielu atšķirību.
Tieši tā - cena visos DUS ir ļoti tuva, to arī KP, vairākas reizes pētot tirgu, atzinusi - cenu veidošanās, ņemot vērā, ka rentabilitāte ir ļoti maza un nav, kur samazināt peļņu, visiem tirgotājiem ir vienāda un caurspīdīga. Absolūti nav nekādas vienošanās - ja viens paaugstina cenu, pārējie seko. Tirgus ir pārāk atvērts, pārāk redzams. Ir vietas, kur vienā krustojumā ir 3-4 DUS. Protams, ja kādā cena mainās, pārējie to redz, to vienkārši nevar noslēpt. Kad kāds tirgotājs, analizējot biržas cenas, palielina degvielas cenu par 0,5 eirocentiem, bet pārējie konkurenti tajā pašā kvartālā uzskata, ka vēl var tirgot par iepriekšējo cenu. Beigās šis tirgotājs, kurš paaugstinājis cenu, ir spiests cenu pazemināt, jo pretējā gadījumā nelojālais klients, kurš skatās tikai uz cenu, dosies pie cita degvielas tirgotāja. Tādējādi arī pats tirgus regulē cenu. Pamatbāze - biržas cenas, no kā veidojas pamatcena, visiem principā ir vienāda, un faktiski ar 1-1,5 eirocentiem notiek spēle par to, kurš klientu pievilinās pie sevis, un tas tiek darīts ar servisu un lojalitātes programmām. Degvielas tirgotājiem, tāpat kā lielveikaliem, ir šīs atlaižu kartes, kas klientiem dod vēl papildu atlaides. Ja man makā ir konkrētā tirgotāja A atlaižu karte un ceļā gadīsies tirgotājs B ar lētāku cenu, visticamāk, es braukšu pie sava tirgotāja A, kuram esmu lojāls, bet par mazliet dārgāku cenu, zinot, ka es saņemu kādus citus bonusus. Tirgū ir arī klienti, kuriem ir daudzas lojalitātes kartes vai arī nav nevienas. Šie klienti skatās tikai uz cenu: "Ja tur ir par santīmu lētāk, kāpēc man jāpērk šeit, es pirkšu tur!" Tāpat nozīme ir pircēja ikdienas ieradumiem un prasībām. Arī lielie tirgotāji, šie TOP trīs zīmoli - Statoil, kam aptuveni vienādās pozīcijās seko Lukoil un Neste, piedāvā dažādu servisa līmeni. Nevis sliktāku vai labāku, bet dažādu.
Plašāk lasiet intervijā Patlaban konkurence degvielas tirgū ir ļoti asa ceturtdienas, 13.februāra, laikraksta Diena 8.-9.lpp.!