Atminoties, kā no birokrātijas nonāca politikā, Straujuma atzina, ka piedāvājums savulaik kļūt par zemkopības ministri bijis negaidīts, un, kad šo lēmumu pieņēmusi, viņa uzzinājusi, ka atbalstu viņas kandidatūrai izteikušas nozares organizācijas. "Zemkopības nozare man bija saprotama, un zināju, ko es vēlos panākt. Pēc šaubu mirkļiem es nolēmu, ka es to varu izdarīt," norāda Straujuma.
Arī pēc Zolitūdes traģēdijas pērnā gada novembrī, kad bijušais premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) viņai divas dienas pēc demisijas piedāvājis valdības vadītājas amatu, sekojusi mēnesi ilga domāšana. "Esmu sev uzdevusi jautājumu - kāpēc es piekritu? Atbilde ir divi vārdi - pienākums un atbildība. Manī nemīt tieksme pēc amatiem," atzina Straujuma. Viņa paskaidroja, ka to darīt licis pienākums un atbildības sajūta pret to, ko līdzšinējais premjers jau bija sācis darīt.
Turklāt arī jau esošam ministram būtu vieglāk pārņemt valdības vadītāja darbu, nekā aicināt kādu no malas. Vaicāta, vai kāds cits toreizējās valdības ministrs varētu uzņemties šo pienākumu, Straujuma vien atbildēja, ka tas jāvaicā Dombrovskim. Viņa pati neesot domājusi par to, kāpēc tieši viņai izteikts šāds piedāvājums.
Savukārt atkārtoti par premjerministri piekritusi kļūt, redzot, cik liels bijis vēlētāju atbalsts 12.Saeimas vēlēšanās.