Vai ASV pilsonis Kārlis Streips ir nobalsojis? Vai jums pašam izvēle svārstījās piecdesmit uz piecdesmit kā priekšvēlēšanu aptaujās?
Sāksim ar to, ka mana pārliecība ir simts pret nulli. Diemžēl Eiropā balsot ir ķēpīgi, bet esmu simt punktu pārliecināts, ka mans štats Ilinoisa nobalsos par Obamu arī bez manis. Tas ir Baraka Obamas mājas štats. Tomēr, ņemot vērā, ka ir elektorālā kolēģija, nav īsti svarīgi, cik balsu katrs no viņiem dabū. Svarīgi, kuros štatos viņi ir šīs balsis dabūjuši. 2000. gadā Als Gors saņēma vairāk balsu nekā Džordžs Bušs, bet Bušs kļuva par prezidentu, jo balsis sakārtojās pareizi attiecīgajos štatos.
Kādēļ galveno kandidātu izredzes tika lēstas tik tuvu?
Kad 2008. gadā Obama kandidēja pirmo reizi, cilvēki viņā saskatīja tādu Jēzu. Tādu Mahatmu Gandiju. Perfektu, lielisku un burvīgu. Un nu tik būs! Bet, nonākot prezidenta amatā, viņam nācās rēķināties ar politiskām likumsakarībām, un viņš nav varējis izdarīt visu, ko savā kampaņā solīja. Piemēram, slēgt Gvantanamo cietumu, kas ir Amerikas kauna traips visā pasaulē. Viņš to reāli nevarēja izdarīt. Tāpēc varbūt viņa stipri liberālie atbalstītāji ir no viņa novērsušies.
Cik ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu ietekmē finansējums?
Tas ir vienkārši prātam neaptverami, ka tikai šie divi kandidāti kopā vēlēšanu kampaņā ir izdevuši sešus miljardus dolāru. Tas ir vairāk nekā Latvijas kopbudžets. Mēnešiem televīzijās ir drillētas reklāmas, cik tas otrs džeks ir vienkārši draņķīgs. Tas bija republikāņu ieceltu Augstākās tiesas tiesnešu vairākums, kas pirms pāris gadiem nolēma, ka uzņēmumi arī ir cilvēki un līdz ar to viņiem ir tiesības finansēt politisko kampaņu. Tomēr daudz skumjāk par naudas jautājumu ir tas, ka viena daļa no Amerikas sabiedrības ir zaudējusi visu iespējamo pēdējo kripatiņu no veselā saprāta. Ja tas tā nebūtu, Romnijs nebūtu ne tuvu 50%. Jo viņš priekšvēlēšanu kampaņas laikā mainīja viedokli par absolūti visu pēc kārtas - reizēm divreiz vienā dienā, reizēm divreiz vienā teikumā. Viņš ir klārējis tieši to, ko tie septiņi cilvēki, kas ir viņa klātbūtnē, tajā brīdī vēlas dzirdēt. Tajā skaitā apgalvojot, ka 47% amerikāņu ir sliņķi, kuri neko citu negrib kā valdības subsīdijas.
Kādēļ tomēr Mits Romnijs spēja gūt cienījamu atbalstu?
Romnija atbalstītāju starpā ir vairākas grupas. Viena grupa, kas par Obamu nebalsos nekad vienkārši tāpēc, ka viņš ir tumšādains. Rasisms Amerikā varbūt ir latents, bet ir joprojām. Otra grupa ir reliģiskie, konservatīvie cilvēki. Evaņģēlisti, kuriem galvenais jautājums ir - kas notiek sievietes kājstarpē vai ar vīrieša krāniņu. Viņus nekas cits neinteresē. Nekādus abortus, nekādus gejus, nekādas geju laulības. Un tad ir lielie naudas maisi, kuri ļoti priecājās, ka Romnijs uztur tagad jau trīsdesmit gadus pastāvošo mītu, ka galvenais veids, kā nodrošināt ekonomisko izaugsmi, ir samazināt nodokļus bagātiem cilvēkiem. Romnijs, kurš ir viens no bagātākajiem cilvēkiem, kāds jebkad ir kandidējis uz Amerikas prezidenta amatu, maksā nodokļu likmi 13%. Viņa sekretāre maksā 25%. Par to pats Romnijs nav runājis. Par to ir runājis Vorens Bafets, kurš ir Amerikas bagātākais cilvēks, kurš ir teicis, ka nav pareizi, ka viņš maksā mazākus nodokļus nekā viņa sekretāre. Te ir sanākusi šī reliģiskā aptrakotība, šis milzīgais naudas daudzums un vienkārši prasts rasisms. Tas ir tas, kas ir savācis kopā Romnijam iespējamos 48%. Negribu teikt, ka Obamas pusē ir tikai eņģeļi, viss gaišais un labais, un skaistais, bet tā tas ir.
Tas ir pārsteidzoši, ka veseli štati stabili atbalsta vienu kandidātu. Kas to nosaka?
Amerika ir diezgan stingri sadalījusies tā dēvētajos sarkanajos un zilajos štatos - konservatīvajos un liberālākos. Ņujorkā Jēzus Kristus varētu būt Republikāņu partijas kandidāts un viņš zaudētu. Tāpat Kalifornijā. Teksasā Jēzus Kristus varētu būt demokrātu kandidāts, bet viņš zaudētu. Tāpat lielā daļā no Amerikas dienvidiem. Ir jābūt neiedomājam kandidātam, lai mūsdienās uzvarētu visur. Tāda uzvara, kāda bija Ronaldam Reiganam 1984. gadā, kad viņš uzvarēja visu Ameriku, izņemot vienu štatu, tas vairs nav iespējams. Blakus tam, ka notiek prezidenta vēlēšanas, amerikāņi vēlē arī kongresu. Bet jau daudzus gadus tautas vietnieku namā republikāņu galvenais princips ir bijis - nē visam tam, ko saka Obama. Tā nav politika. Tas ir tāds diezgan pretīgs obstrukcisms. Es paredzu, ka Obama galu galā uzvarēs un demokrātiem būs vairākums Senātā, kas var apturēt nenormālākās idejas, kas nāk no republikāņiem.
Pastāv arī viedoklis, ka nav nemaz tik lielas atšķirības, kurš no viņiem būs ASV prezidents. Kāda ir būtiskākā atšķirība starp Obamas un Romnija piedāvājumu?
Lielākā atšķirība starp viņu pārliecību ir tā, ka Romnijs uzskata, ka visu pēc iespējas vajag atstāt individuāliem cilvēkiem un pašvaldībām, savukārt Obama uzskata, ka federālajai valdībai tomēr ir loma, lai nodrošinātu kopējo labklājību. Ja Romnijs kļūtu par prezidentu, viņam būtu ļoti ātri jāpamostas uz pasaules ģeopolitiskajām reālijām. Viņš ir teicis, ka pirmā lieta, ko viņš darīs, būs apsūdzēt Ķīnu par valūtas manipulāciju. Tiklīdz viņš kļūs par prezidentu, viņam apkārt būs cilvēki, kuri norādīs, ka Ķīnai pieder mūsu parādi. Romnijs ir teicis, ka Krievija ir lielākais ASV ģeopolitiskais ienaidnieks. Tas bija muļķīgi. Amerikai sadarbība ar Krieviju ir nepieciešama kaut vai Afganistānā vai ANO Drošības padomē. Tas jau notika ar Obamu, kurš nāca - ja ne kā hipijs, tad gaišs pretstats Džordžam Bušam jaunākajam un dumjākajam. Tad, kad viņš nokļuva Baltajā namā, viņam nācās konstatēt, ka nevar tā uz rītdienu aiz-klapēt ciet Gvantanamo. Tomēr viņa nopelns ir, ka amerikāņiem tagad būs pieejama veselības apdrošināšana, kas viņiem līdz tam nebija pieejama. Tas ir - četrdesmit miljoniem cilvēku. Republikāņi par to ir apsūdzējuši, ka tā ir briesmīga varas uzurpācija federālās valdības rokās.
Kā jauna ASV prezidenta ievēlēšana ietekmēs Latviju?
Absolūti pilnīgi nekādi. Varam iedomāties, ka mēs te Latvijā esam visas pasaules naba. Bet mēs esam maza valstiņa, par kuru amerikāņi ir pateicīgi, ka mēs piedalāmies viņu misijās Irākā, Afganistānā un citur. Bet būtu naivi iedomāties, ka Baraks Obama vai Mits Romnijs par Latviju iedomājas vairāk nekā reizi gadā, kad uz galda parādās papīrs - apsveicu Jūs, prezidenta kungs, 18. novembrī.