Roberts Ķīlis ministrijas mājā ienāca ar milzīgu sabiedrības dotu uzticības kredītu. Rets ir ministrs, kuram ir pat savs fanu pulks. Dienā, kad reformu koncepcijas vietā Roberts Ķīlis demonstrēja prezentācijas formāta reklāmfilmu, kļuva skaidrs, ka nekāda izstrādāta reformu plāna viņam vienkārši nav. Ir tikai runas.
Iespējams gan, ka izglītības ministra destruktīvais blefs ir kopīga valdības politika, lai konfliktā ar ministru iesaistītā nozare visu enerģiju izšķiestu cīņā ar ministru un tai neatliktu laika domāt par papildu finansējuma pieprasīšanu. Tomēr nedomāsim tik slikti par Valda Dombrovska valdību. Visticamāk, problēmas sakne ir Latvijas koalīcijas valdībām tipiskajā situācijā, kas nosaka, ka ministru amatos nonāk cilvēki, kuri vēl tikai mācās. Diemžēl, kamēr Roberta Ķīļa ideāls ir katram paša finansēta izglītība, viņa «mācības» gan notiek uz valsts rēķina.
Jebkura ministra panākumu atslēga ir saprašanās ar savu nozari. Jebkuras reformas var būt veiksmīgas tikai tad, ja cilvēki tās atzīst par savām reformām. Var būt kāds reakcionārs, taču nevar būt tā, ka viens ministrs ir reformists, bet faktiski visa nozare ir pret viņu.
Izglītības ministra konflikts ar Augstākās izglītības padomi ir sasniedzis prātam neaptveramu apmēru. Ķīlis krimināli sodāmās darbībās apsūdz AIP, tā savukārt - Ķīli. Ja taisnība, ka, pilnvarojot Deloitte Latvia auditēt AIP, valsts pārvaldes funkcija iepirkumā ir nodota privātpersonai, tas ir klajā pretrunā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, kas aizliedz deleģēt iestāžu un pārvaldes amatpersonu uzraudzību privātpersonām. Likums ir pārkāpts arī, ja ir notikusi krāpšanās un, pērkot kvalitātes audita pakalpojumus, ministrija iepirkuma dokumentos tos ir noformējusi kā juridiskos pakalpojumus.
Iespējams, Ķīli, izmantojot viņa vājo orientēšanos valsts pārvaldē, ir palikuši zem sitiena paša ierēdņi. Ja vien Ķīlis pats, izmantojot ministra statusu, nav uzspiedis šīs darbības IZM ierēdņiem. Šādas aizdomas ir, zinot, kā vienas nakts laikā viens ierēdnis jau atsvieda atpakaļ pamatīga ārvalstu ekspertu darba rezultātu.
Šī bezrobežu bezkaunība ir iespējama, tikai paļaujoties uz to, ka izglītības ministram ir solīds atbalsts dažos ietekmīgos medijos, kas vienmēr ir gatavi piesegt savu favorītu Ķīli. Šī domubiedru grupa vienmēr ir gatava atbalstīt jebkuru politiku, kas atbilst ārvalstu interesēm Latvijā. Ārzemnieki piedalīsies konkursos, saņems pasūtījumus un vērtēs mūs, bet Delna, Providus un Deloitte uzraudzīs, vai mums nav interešu konflikta. Šāda politika nav nekāds jaunums, un tās pārstāvjiem pieder politiskā vara valstī.
Tomēr jebkādai politikai ir zināms administratīvais rāmis, kura robežas negrib ievērot Ķīlis. Tāpēc blakus jautājumam, kurš būs nākamais satiksmes ministrs, šķiet, aktuāls ir arī jautājums - kurš būs nākamais izglītības ministrs.