Mīļie Sibīrijas bērni!
Jūs sevi saucat par Sibīrijas bērniem, kaut arī Jūsu galvas ir sirmas un bērnība palikusi vien atmiņās. Par spīti bērnībā pārdzīvotajiem smagajiem brīžiem un ciešanām, Jūs sevī nesat gaišumu un labestību, bez ļaunuma un atriebības kāres saviem pāri darītājiem.
Jūs stāvat pāri aizvainojumam, un tas ir Jūsu īstenais spēks. Bērnība ir cilvēka spilgtākais laiks, jo bērnības atmiņas ir neizdzēšamas pat sirmā vecumā. Bet Jūsu atmiņas ir dārgas mums visiem, kam svēta Latvija, tās vēsture un nākotne.
Jūsu piedzīvotais ir atgādinājums un pierādījums tam, ka cilvēces attīstību un uzplaukumu vienā dienā kāds varmāka var padarīt par šausmām un traģēdiju. Par to ir jārunā, jāstāsta un tas ir jādokumentē, jo tikai tā mēs izdarīsim visu, lai to vairs nekad nepieļautu.
Tādēļ mans personīgs un sirsnīgs paldies Dzintrai Gekai, visiem viņas domubiedriem, atbalstītājiem un līdzgaitniekiem, kas ir devušies un ir apņēmības pilni arī nākotnē doties jaunās dokumentālās ekspedīcijas savu tuvinieku, draugu un tautiešu pēdu meklējumos uz tālajiem austrumu apgabaliem. Tas ir neizmērojams ieguldījums savas tautas piemiņas iemūžināšanā, un vienlaikus tas ir vēstījums jaunajiem par to, ko nekad nedrīkst aizmirst.
Man ir liels gods ikreiz ar Jums tikties, tādēļ piedāvāju arī nākamo konferenci rīkot šeit – Melngalvju namā.
Būsim kopā atmiņu stāstos un domās par Latvijas nākotni!
Lai Jums laba šī diena!