Pēc tikšanās ar premjerministru Māri Kučinski paziņojāt, ka migrācijas politika Eiropā sevi nav attaisnojusi.
Tā ir. Migrācijas politika nav sevi attaisnojusi. Ja tā būtu pareiza, patvēruma meklētāju plūsma, iespējams, būtu mazāka. Ir svarīgi stiprināt robežu drošību. Mums aktuāla ir Eiropas austrumu robežas stiprināšana. Tāpēc Baltijas valstis iegulda līdzekļus, lai sakārtotu robežu un stiprinātu dienestus. Patiesībā šim jautājumam jau sen bija jābūt atrisinātam.
Ja migrācijas apjomi pieaugs, kāda būs Latvijas pozīcija?
Mēs esam apsolījuši pieņemt Latvijā 776 patvēruma meklētājus. Tas process ir sācies, pirmie patvēruma meklētāji ir Latvijā. Iekšlietu ministrijas dienesti vērtē, vai viņiem piešķirt bēgļu vai alternatīvo statusu. Tad viņi varēs iziet patstāvīgā dzīvē. Taču mums daudz vēl jāmācās, jo tik lielam cilvēku skaitam nebijām gatavi.
Šiem cilvēkiem būs jāmeklē arī, kur dzīvot un strādāt.
Tas viņiem būs izaicinājums. Jautājums ir, vai viņi spēs apgūt latviešu valodu un iesaistīties sabiedrībā. Darba tirgū latviešu valoda ir jāzina. No valsts puses speciālas privilēģijas netiks radītas, un darba tirgū viņi sacentīsies ar mūsu cilvēkiem, kuri arī meklē darbu. Tas nebūs vienkārši, jo ir pietiekami augsts bezdarba līmenis. Piedāvājumi jau ir, bet katrs meklē sev darbu ar lielāku algu.
Tātad Latvija paliek pie 776 patvēruma meklētājiem?
Mēs nepiekrītam obligātajai kvotu sistēmai. Pret šo principu Latvija iebilst un iebildīs. Par priekšlikumu, ka varētu noteikt soda naudu valstīm, kas atsakās uzņemt patvēruma meklētāju, valdība un Saeima vēl nav formulējusi pozīciju. Taču, pārrunājot to ar premjeru Māri Kučinski, esam vienās domās, ka soda mehānisms nav pareizs. Tā zināmā mērā ir atpirkšanās. Mēs sniedzam atbalstu cilvēkiem, kas ir spiesti kara dēļ pamest savas dzimtās vietas, bet mums ir jāprot nošķirt viņus no ekonomiskā labuma meklētājiem. Tāpēc piemērot kādus soda mehānismus nebūtu pareizi, jo tajā brīdī, kad parādās cilvēks, tu vēl neesi izvērtējis, vai viņš bēg no kara šausmām vai ir ekonomiskais bēglis. Ja mēs ieviešam obligātos principus sadalei vai citus mehānismus, tas ir skaidrs signāls potenciālajiem patvēruma meklētājiem – Eiropā ir radīta sistēma, ka tā vai citādi tiks atrasts risinājums. To ekonomiskā labuma meklētāji var ļaunprātīgi izmantot – dosimies uz Eiropu, kur mūs tāpat kaut kur sadalīs. Tas ir nepareizs signāls kopumā no Eiropas Savienības. Visas Baltijas valstis ir paudušas pietiekami skaidru nostāju, ka tas nav tas, kā jāsniedz atbalsts patvēruma meklētājiem.
Tuvojoties NATO samitam, amatpersonas uzsver, cik svarīgi pastiprināt NATO spēku klātbūtni reģionā. Cik droši cilvēki var justies?
Mums nav ne no kā jābaidās. Mēs esam pasaulē spēcīgākās militārās alianses NATO dalībvalsts. Mēs nostiprinām savus bruņotos spēkus, un paldies visiem, kas aktīvi iesaistās valsts aizsardzībā, – cilvēkiem, kuri velta savas brīvdienas, lai kļūtu par labiem zemessargiem. Pēdējos divos gados, kopš Krievijas agresijas Ukrainā, tas process bijis ļoti aktīvs. Mēs esam kļuvuši spēcīgāki, un mums ir labi draugi. Esam ieinteresēti, lai rotācija būtu pastāvīgi un lai tā būtu plašāk pārstāvēta. Lai būtu nevis viena rota – aptuveni 150 cilvēku –, bet tas varētu būt kāds bataljons no 500 līdz pat 1000 cilvēkiem.
Vai NATO spēku klātbūtne nepieciešama kā signāls Krievijai?
Latvijai un Baltijas valstīm kopā militārais potenciāls ir mazāks nekā Krievijai. Tāpēc ir mūsu draugi, un tad mēs jūtamies daudz stiprāki. Ir ļoti svarīgi sabiedrībai parādīt, ka te ir mūsu sabiedrotie. Tas dod lielāku uzticību tam, ka esam drošībā. Ne vienmēr vēl cilvēki notic mūsu spējām. Taču esmu pārliecināts par mūsu karavīru varonību, ko ne vienreiz vien esam vēsturiski pierādījuši. Grūtos brīžos esam gatavi aizstāvēt savu valsti un smagās cīņās uzvarēt, neskatoties uz pretinieka pārspēku. Pats svarīgākais – arī politiķi ir sapratuši, ka drošībā ir jāiegulda, un pakāpeniski ejam uz finansējumu aizsardzībai 2% no IKP līdz 2018. gadam. Taču uz drošību ir jāskatās daudz plašāk. Jārunā ne tikai par ārējo, bet arī par iekšējo drošību. Robežas, Valsts policijas stiprināšana arī ir ļoti svarīga. Drošība – tā ir arī ceļu kvalitāte, veselība, izglītības sistēmas sakārtotība. Jo nedrošāk cilvēks kādā jomā jūtas, jo nestabilāka ir situācija un vieglāk šādus cilvēkus ietekmēt. Mums ir jārēķinās ar informatīvo spiedienu no dažādām pusēm – tajā skaitā no Krievijas. Notiek cīņa par cilvēku prātiem un sirdīm, un mēs šajā cīņā nu nekādi nedrīkstam zaudēt.
Vairākkārt esat uzsvēris, ka ekonomiskās izaugsmes tempi nav apmierinoši.
Jā, mani tie neapmierina. Ja gribam sasniegt vidējo Eiropas valstu rādītāju, pēc ekspertu aprēķiniem, mūsu ekonomiskajai izaugsmei ir jābūt vismaz 5% apmērā katru gadu. Veidojot valdību, man bija uzstādījums, lai būtu stabila nodokļu politika, nemainot katru gadu nodokļus atkarībā no tā, par cik mums vajag palielināt izdevumus. Mani priecē, ka Finanšu ministrija strādā pie jaunās nodokļu politikas pamatnostādnēm. Ir svarīga nodokļu stabilitāte un ēnu ekonomikas apkarošana.
Kā to var izdarīt, ja šī sistēma ir iesakņojusies?
Ir jādara! Mēs zinām, ka ir problēmas ar visādiem PVN karuseļiem. Mēs valstī joprojām nespējam samazināt darbaspēka nodokli. Līdz ar to varbūt notiek šmaukšanās ar aplokšņu algām. Gribot saņemt vairāk, cilvēki iesaistās aplokšņu algu sistēmā un paši ir pietiekami aktīvi šīs sistēmas uzturētāji. Manuprāt, tā būtu laba dāvana Latvijas valstij simtgadē, ja mēs spētu līdz 2018. gadam atteikties no aplokšņu algām. Taču tam jārada priekšnosacījumi – jārunā par darbaspēka nodokļa samazināšanu, godprātīgu Valsts ieņēmumu dienesta darbību. Tad būs arī ieņēmumi. Cilvēkiem arī ir jāredz, cik racionāli valsts šos nodokļus izmanto. Lai VID atgūtu reputāciju, būs nepieciešams ilgāks laiks.
Jums personīgi ir skaidrs, vai 39 rotējamo VID darbinieku vidū nav negodprātīgu cilvēku?
To var pierādīt tikai tiesībsargājošās institūcijas, nevis VID ģenerāldirektors vai ministrs. Es personīgi iebilstu pret to, kā tika pasniegtas un skaidrotas VID darbinieku rotācijas. Sabiedrībai tika sūtīts nepareizs signāls, jo ir pilnīgi nepareizi negodprātīgu cilvēku aizrotēt uz citu darbu. Rotēšana nedrīkst kļūt par soda veidu. Te līdz galam ir grūti saprast, kas ir patiesībā.
Kamēr nav šī skaidrojuma, pastiprinās aizdomas par centieniem atbrīvoties no kādiem darbiniekiem, vietā liekot, iespējams, Zaļo un Zemnieku savienībai lojālus.
Es ceru, ka tā nav. Es neko tādu neesmu dzirdējis.
Tāda prakse agrāk ir bijusi, ka partijas savās ministrijās saliek savus cilvēkus.
To man ir grūti komentēt. Parasti jau ministri no dažādām partijām atnāk ar savu redzējumu. Ir bijusi arī pieredze, ka ar partijām saistīti cilvēki parādās kādos amatos. Tagad man nevienu brīdi nav radusies sajūta, ka šajā valdībā kaut kas notiktu tādu politisku iemeslu dēļ.
Visu interviju ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni lasiet pirmdienas, 16. maija laikrakstā Diena!