Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +8 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 7. novembris
Lotārs, Helma

Vīķe-Freiberga: Mums nav iemesla kaunēties, taču ir divi vājie punkti

Eiropa tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava. Jautājums ir: vai eiropieši būs gatavi turpināt to būvēt? - to intervijā laikrakstam Dienas Bizness pauž bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Sarunas gaitā viņa, skaidrojot šā brīža ģeopolitiskos notikumus, vairākkārt pieskaras smalkajam pasaules līdzsvara jautājumam. Šis līdzsvars šobrīd šķobās, bet šādu pārmaiņu laikā ir īpaši svarīgi pievērst uzmanību aspektiem, kas patiesībā ir savādāki, nekā pirmajā acu uzmetienā šķiet, norāda Vīķe-Freiberga.

Fragments no intervijas: 

Pēc jums tagad Latvijā jau ir trešais prezidents. Kā jūs vērtējat šajos gados notikušos sabiedriskos procesus? Esam pārvarējuši krīzi vai varbūt tā īsti vēl nemaz neesam tai pāri?

Par to, vai mēs esam vai neesam pārvarējuši krīzi, viedokļi dalās. Tīri tehniski mēs to esam pārvarējuši, turklāt apbrīnojami īsā laikā, ja salīdzina, piemēram, ar Grieķiju, lai gan tie nav īsti salīdzināmi lielumi. Grieķijas stāsts vispār ir prātam īsti neaptverams un tie paradumi, kas pie šīs krīzes noveda gan no politiķu, gan no tautas puses, sevī ietver tik nopietnus dažāda veida pārkāpumus gadu desmitu garumā, ka uz grieķu fona mēs izskatāmies balti un pūkaini. Viss ir relatīvs. Man personīgi grieķu tauta ir ļoti simpātiska, tomēr man nav skaidrs tas veids, kā viņi sevi pārvalda. Domāju, lai arī grieķi ir talantīga un sirsnīga tauta, tomēr viņi ir ļāvuši savā zemē ieviesties tādiem tikumiem un paradumiem, kas ir noveduši pie šā brīža rezultātiem. Savukārt latviešiem, lai arī mums bija sava cena jāsamaksā, vairāku gadu garumā atnesot grūtus laikus daudzām ģimenēm, ko arī apliecina šajā posmā notikusī emigrācija, krīzi, manuprāt, tomēr izdevās pārvarēt sekmīgi un mani iepriecina tas, ka šobrīd Latvijas ekonomiskie rādītāji ir labākie starp visām trim Baltijas valstīm. Man tiešām ir apriebies skatīties, kā Latvija velkas citiem aiz muguras kā aizšauta pīle, un es tam neredzu iemeslu. Šobrīd mums nav iemesla kaunēties, taču varu nosaukt divas lietas, kas, manuprāt, ir mūsu vājie punkti: tās ir partijas un viņu sasaiste ar tautu, kas pie mums nav nostabilizējusies tādā veidā, kā tas ir nobriedušās demokrātijās. Daudzpartiju funkcionēšana mūsu valstī klibo. Protams, tas atstāj iespaidu uz lēmumu pieņemšanu, likumdošanu un ministriju pārraudzību. Savukārt otrā lieta – man ir šaubas par to, vai mūsu ministrijas ir savu uzdevumu augstumos, lai normāli apgūtu Eiropas Savienības piedāvātos līdzekļus. Šobrīd, kad mums ir pagājis pietiekami daudz neatkarības gadu un krīze ir aiz muguras, ir iespēja ekonomikas augšupejai, kas tīri statistiski jau ir sākusies, tāpēc šis būtu īstais brīdis sakārtot savu likumu bāzi un infrastruktūru. Tāda infrastruktūra kā ceļi, dzelzceļš, Rail Baltica projekts ir fundamentālas lietas, kas iespaido valsts ekonomisko attīstību. Tāpēc palaist garām līdzekļus infrastruktūras uzlabošanai, manuprāt, ir krimināla bezatbildība.

Kāpēc, jūsuprāt, tik tālu ir nonācis, ka tagad ir jābaidās, vai ES līdzekļi varētu netikt apgūti?

Viens no cēloņiem – pie mums ar savām koalīcijas valdībām tiek uzskatīts, ka par valdības lēmumiem nevalda vis ministru prezidents, kam būtu jāgādā, lai tiktu pieņemti solidāri un valstij izdevīgi lēmumi, bet tur sanāk gluži vai aitu bars, kurš premjeram gan it kā būtu jāgana, bet realitātē tās "aitas" skrien katra uz savu pusi un premjeram neklausa. Ja premjeram nav pietiekoši asa rīkste un smaga roka, tad šādus solidārus un valstij svarīgus lēmumus ir ļoti grūti pieņemt un katrs raujas uz savu pusi. Šobrīd partijas uzskata savas pārvaldītās ministrijas par kaut ko līdzīgu kā viduslaikos kungi uzskatīja savus īpašumus, kur zināmas nodevas karalim vai ķeizaram tika dotas, taču citādi katrs kungs valdīja, kā viņam patīk. Es baidos, ka mūsu partijas uzskata arī savas pārvaldītās ministrijas par kaut kādām silēm vai barotavām, vai arī feodāliem īpašumiem un nejūtas īpaši iespaidotas no tā, ja ministrijā kaut kas buksē vai nav kārtībā. Tiek teikts: tā ir mūsu ministrija un mēs viņu aizstāvēsim līdz pēdējam, vienalga, vai tā funkcionē vai ne. Taču no tautas viedokļa tas tā nav. Arī valstij tas tā nav. Ja ministrs netiek galā ar savu darbu, tad valdībai vajadzētu solidāri spēt izvērtēt konkrētās darbības un spert arī atbilstošus soļus. Nesen piedzīvojām situāciju, kad premjere atlaida ministru un pēc tam tika atlaista pati. Tas tikai apstiprināja manas aizdomas, ka mūsu valstī, ja Ministru prezidents nav ar smagu roku, viņam vai viņai ir ļoti grūti Ministru kabinetu valdīt.

Jūs redzat Latvijas politikā šobrīd tādu personību, kam šī pietiekami smagā roka būtu?

Iet uz stiprās rokas virzienu jau principā nemaz nebūtu tik veselīgi, un tas būtu skumji, ja kaut kas tāds būtu vajadzīgs. Taču premjeram neapšaubāmi ir jābūt pietiekami stingrai autoritātei, lai varētu pieprasīt valdības iesaistīšanos. Daudzi sūdzas, ka valstī valda koalīcijas padome, nevis parlaments vai valdība. Tie ir trūkumi, pie kuriem nākotnē, pēc manām domām, būs jāpiestrādā, citādi savā attīstībā tiekam bremzēti.

Kādu jūs gribētu redzēt Latviju, ieejot valsts simtgadē?

Man gribētos, lai katrs Latvijas iedzīvotājs šo gadu sagaida ar cieņu, īpaši pret tiem priekšgājējiem, kas bija gatavi zaudēt savas dzīvības un neprasīja, kas viņiem par to būs, lai šo valsti izcīnītu. Mēs esam cieņu parādā arī visiem tiem, kas valsts labā ir strādājuši. Mums tagad ir modē teikt, ka katrs, kas aiziet valsts darbā, to dara savtīgu nolūku dēļ un par valsti nedomā. Ar visiem tā nav, tie ir vienkārši meli. Mums kā visās sabiedrībās ir gan godīgi, gan negodīgi cilvēki. Mums ir jāveido tāda sabiedrības struktūra, kas uzliek barjeras negodīguma izpausmēm visdažādākajās tās manifestācijās, lai godīgi cilvēki varētu normāli dzīvot, atļauties būt godīgi un vide viņus nespiestu būt negodīgiem. Padomju laikā šeit dzīvojošie cilvēki ar propagandu tika tīšām pazemoti savā latvietībā, nacionālā pašapziņa tika bradāta ar kājām un sodīta čekas pagrabos un Sibīrijas izsūtījumos. Līdz ar to latviešu neuzticība pašu spējai pār sevi valdīt ir draudīgi augstā līmenī. Protams, ir arī mūsu pašu bāleliņi, kas ir likuši tautai vilties, izmantojot tās uzticību, bet ne jau visi bez izņēmuma! Tā skandēšana, ka mēs neesam spējīgi paši pār sevi valdīt, ka mūsu politiķi visi ir negodīgi, mūsu valsts nekam neder – tā taču ir sveša propaganda, kas grib iestāstīt, ka mazās valstiņas nav nekam derīgas un savu neatkarību nemaz nav pelnījušas. Mums vispirms ir jābūt cieņai pret sevi kā cilvēkiem, kā indivīdiem. Ja cilvēkam nav pašcieņas, viņš nevar cienīt ne savu tautu, ne savu valsti. Tā ir ļoti vienkārša lieta, ar pārliecību par savu vērtību un tiesībām var visu ko paveikt, bet bez tās ir ļoti grūti.

Visu interviju Trauslais līdzsvars starp "jā" un "nē" lasiet trešdienas, 23. decembra, laikrakstā Dienas Bizness!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kampaņa vai rūpes?

Diskusijas par pārtikas produktu augstajām cenām Latvijā, salīdzinot ar līdzīgām precēm gan Baltijas kaimiņvalstīs, gan arī tālākās Eiropas valstīs, ar lielāku vai mazāku regularitāti uzvir...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē