Vēl nešpetnāks Sloterdaiks ir, komentējot cita filozofa, XIX gadsimtā dzīvojušā Ernesta Renāna, tēzi, ka nācija esot plebiscīts (balsojums), kas notiek ik dienu. Taisnība, raksta Sloterdaiks, tikai jautājums ir, par kādu tēmu šis balsojums notiek? Viņa atbilde: nācija ir "iedzīvotāju ikdienas aptauja par to, par kādu no masu informācijas līdzekļu piedāvātajiem ieganstiem viņi ir gatavi nonākt uzbudinājuma stāvoklī" (turpat).
Aizvadītajā nedēļā ikdienas balsojumu rezultāts bija - Latvijā un citās Eiropas valstīs -, ka jāuzbudinās par britu balsojumu izstāties no Eiropas Savienības. Nez kāpēc liekas, ka jau nākamajā nedēļā, labi, aiznākamajā, balsojuma rezultāti būs citi un "sinhronajam stresam» būs citas tēmas kā iemesli. Un, ja neskaita tās ļaužu grupas, kuras Brexitskar tieši, nekādi «pēdējais brīdinājuma zvans Eiropai" un līdzīgas skaļas frāzes nevienu vairs neuzbudinās.
Lai tā būtu, tomēr viena tēma diemžēl palika neapspriesta. Tātad ir viedoklis, ka virkne no Rietumu pasaulē šobrīd notiekošajām politiskajām izvēlēm - sākot ar Brexit, beidzot ar Trampu - ir t. s. protesta balsojums. Savukārt viens no būtiskiem iemesliem protesta noskaņai esot tas, ka lielas cilvēku grupas redz, ka to reālie ienākumi ilgstoši nepalielinās vai pat sarūk, savukārt proporcionāli pavisam nelielai grupai pieaug, kaut zeme un debess jaucas kopā.
Labi. Man kā dažu Nacionālās apvienības politiķu ieskatā "kultūrmarksistam" (t. i., slēptam marksistam) personīgi interesants liekas jautājums, kā evolucionēs priekšstati par to, kas šī sasodītā grupa ir. Pagaidām protestētāji (caur balsojumu, demonstrācijām utt.) paliek pie tradicionālā apraksta: "korumpētie politiķi", "finanšu korporācijas" un "lielās korporācijas" vispār. Brīnišķīgi.
Tikai problēma ir tā, ka šajā izslavētajā 1 procentā, kas nerrojot 99 procentus, arvien lielāku vietu ieņem 99 procentiem tik pierasto tehnoloģisko spēļmantiņu ražotāji un pārdevēji. Un te nu svētās dusmās kvēlojošie protestētāji nonāks smagas izvēles priekšā: būt konsekventiem un teikt savu skaļo "fui!" visādiem bezkaunīgi ātri un bezkaunīgi lielos apmēros miljonus rausošiem cukerbergiem, briniem un par viņiem pat vēl jaunākiem personāžiem, vai palikt pie novecojušā 1 procenta apraksta un vīstīt dūres pret tajā minētajiem ļaundariem? Bet kā tu, cilvēks, celsies cīņai pret to, kas gādā, lai tava diena ir aizpildīta ar iespēju blenzt dažādos ekrānos?! Līdz ar to man šķiet, ka dziļi neapmierinātie un "reālas pārmaiņas" prasošie nevērsīsies pret saviem garīgo narkotiku piegādātājiem. Un rezultātā mēs arī turpmāk redzēsim galvu reibinošus, it kā neprognozētus balsojumus, tomēr patiesībā nekas tajā, kā mūsdienu sabiedrības funkcionē, nemainīsies.