Diskutēt nevajadzētu par tām, kas tiek īstenotas Austrumeiropas reģionā, kuram paši piederam un kurš objektīvi arvien ciešāk integrējas Eiropā. Tādēļ, ja nu izlemts finansiāli atbalstīt dažus projektus Moldovā, lai tā būtu. Afganistāna ir apšaubāmāks «stāsts», tomēr te mazliet ciniski jāteic, ka, ja nu savulaik iekūlāmies šajā avantūrā, lielas izvēles nav. Savukārt par Uzbekistānu gan ir jautājums - kādēļ? Turklāt nauda tiek tērēta tieši šīs, delikāti izsakoties, specifiskās valsts (nejaukt ar zemi un cilvēkiem) muitas sistēmas pilnveidošanai (?). Vai nebija kādi prātīgāki varianti? Nu, labi - ja kaut kas Vidusāzijā tomēr jādara, vai nevarējām piedalīties kādos ar kultūras sakaru veicināšanu saistītos projektos?
Un te nonākam arī līdz tēmai, kā veidojam Latvijas tēlu bijušās PSRS teritorijā. No vienas puses, lai cik lieli «rietumnieki» jūtamies, ir skaidrs, ka «austrumos» notiekošais (t. sk. tas, kā mūs tur uztver) Latviju ietekmē jūtami. Tātad stāstīt par sevi, mēģināt kliedēt maldus, apmelojumus ir nepieciešams. Vislabāk būtu gan krieviski, gan ukrainiski, gruzīniski utt., tomēr, ja nevar, vismaz krieviski. Vēlos minēt nejauši atklātu piemēru tam, kā to veiksmīgi dara citi. Armēnija jau vairāku gadu garumā krieviski izdod žurnālu 21-j vek (XXI Gadsimts), kas visiem brīvi pieejams arī internetā. Neizteikšos par to, cik objektīvi žurnāls atspoguļo Armēnijas attiecības ar Azerbaidžānu, abu valstu versijas par pagātni, tagadni un nākotni. Tomēr jebkurā gadījumā ārzemniekam, kas kaut kādu iemeslu dēļ vēlas iegūt priekšstatu par Armēniju, vēsts tiek nodota regulāri, tematikas ziņā daudzpusīgi un, teiksim tā, spēcīgi. Ko mēs darām šajā virzienā un formā? Jautājums nenozīmē skeptisku vērtējumu tam, ko Latvijas tēla labā dara mūsu sportisti un kultūras darbinieki, tomēr tas ir cits, ja tā drīkst teikt, žanrs.
Rezumējot: ja Latvija mēģina veidot sev pozitīvu PR «austrumos no Zilupes», vai nebūtu lietderīgāk to darīt caur informācijas, kultūras apmaiņas projektiem, jo var gadīties, ka jau pieminētajā Uzbekistānā 99% ļaužu nemaz nezina, ka mēs palīdzam viņiem attīstīt muitu? It sevišķi, ja ņem vērā, ka t. s. institūciju stiprināšanu vietējie var uztvert kā atbalstu lokālajai elitei, savukārt kultūras projektu (plašā nozīmē) gadījumā šāds risks ir mazāks?