c.), kāds, ja tā var teikt, piedienas valdības vadītājam». Mīlīt, nepienāca ne augusts, un Vienotības līdere Āboltiņa nāca klajā ar vēsti, ka vajadzības gadījumā viņa ir gatava stāties Straujumas vietā, savukārt koalīcijas partneri ZZS reaģēja, deklarējot, ka arī Āboltiņa kā premjere viņiem liekas tīkama. Kāda vairs tur Grieķija...
Protams, tas nenozīmē, ka Straujumas mantas premjeres kabinetā jau tiek liktas kastēs. Galu galā nav nejaušība, ka dažas dienas pēc Āboltiņas čakru atvēršanās cita pazīstama Vienotības politiķe, Kalniete, publiski atvaļinājās no Vienotības valdes. Lai cik diplomātiski tas notika, mājiens par vilšanos partijas vadītājā skaidrs. Turklāt pilnai laimei Āboltiņa izvēlējās tiešu runu un minēja, vai tik Kalniete neriktējot jaunu partiju. Piedevām fonā burbuļošana, ka, jā, Straujumu ilgākā atvaļinājumā gatavi sūtīt daudzi Vienotībā, tomēr viņu raižpilnais skatiens atmirdzot cerībā, ieraugot nevis Āboltiņas, bet satiksmes ministra vaigu. Kurš, atvainojiet, atšķirībā no Āboltiņas Saeimā ievēlēts tika...
Īsi sakot, jūlija beigās daudz lija, atsaucot atmiņā nodaļu Vinnijā Pūkā, kurā Visriņķī un Visapkārt ir Ūdens, t. i., koalīcijai raksturīgās iekšējās intrigas.
Labi. Pats modelis, ka partijas vadītājs - ar nosacījumu, ka spēj nodrošināt nepieciešamo atbalstu parlamentā, - kļūst par valdības vadītāju, nav nekas ārkārtējs, tāpēc Āboltiņai klupt krāgā teju vai par galma apvērsuma rīkošanu ir muļķīgi. Jautājums ir, kas mainītos, ja viņa kļūtu par valdības vadītāju. Būtu aplamība prasīt, lai partijas līdere - turklāt atceroties, ka Straujuma ir premjerministre, - nāktu klajā ar kaut kādiem programmatiskiem paziņojumiem: «Es darīšu tā...» Tomēr būtu labi, ja Āboltiņa vismaz definētu, kas Straujumas uzstādījumos vai darba stilā viņai neliekas pareizs. Manuprāt, ja tas notiek korekti, nekāda premjeres autoritātes graušana tā nav. Ja ir saprotams, par ko ir viedokļu atšķirības, arī tālākie procesi kļūst inteliģentāki. Piemēram, Straujuma paziņo, ka paustajiem aizrādījumiem/priekšlikumiem nepiekrīt. Nē, mainīt koalīcijas sastāvu viņa neuzskata par iespējamu. Nē, meklēt citu ministru nozarē X viņa neuzskata par nepieciešamu. Vai otrādi - piekrīt un ir gatava rīkoties.
Abos gadījumos, kam attiecīgi var būt arī dažādas sekas, vismaz nav minējumu, baumu, politika iegūst racionalitāti, jo tad tā ir par idejām, darbiem, nevis personībām (ambīcijām, savstarpējām attiecībām). Tas pats attiecas uz ZZS - ja partija nevar atklāti formulēt savas pretenzijas, tad tās gatavība strādāt ar citu premjeru (arī citu koalīciju?), ja vien pašas pozīcijas nemainās, izskatās, maigi sakot, dīvaini.