Vispārpieņemts, ka Latvijas politiskā elite teju jau kopš neatkarības atgūšanas piekopj nepārprotami labēju ekonomisko politiku. Varbūt neelastīgu, vienkāršotu, bet labēju. Arvien biežāk rodas šaubas par to. Šādā kontekstā nepārsteidz Saskaņas, kas sludina sevi par sociāldemokrātisku partiju, tēzes. Piemēram, Saeimas deputāta Elksniņa parlamenta 12. februāra plenārsēdē vairākkārtīgi uzsvērtais, ka tieši un, cik saprotams, vienīgi banku attieksme pret hipotekāro kredītu ņēmējiem ir bijis iemesls cilvēku aizbraukšanai no Latvijas. Šādas runas (te nediskutējot par to saturu) Saskaņai ideoloģiski piestāv. Toties mazliet pārsteidz daži labējo partiju pārstāvju izteikumi.
Piemēram, Vienotību pārstāvošais deputāts Smiltēns LTV raidījumā Sastrēgumstunda 11. februārī pauda, ka politiķu uzdevums ir nodrošināt lētus kredītresursus ekonomikai. Pats politiķis, šķiet, nenojauta, ka viņš runā kā kreisais, jo naudas cenu kapitālismā nosaka no politiķiem neatkarīgas (par laimi!) centrālās bankas un finanšu tirgus. Protams, ir iespējama situācija, kad valstij piederoša banka pēc politiķu norādījuma "met" tirgū lētus kredītresursus tādā apjomā, ka tas likmes tiešām ietekmē, bet šādā gadījumā – atkal nestrīdoties par šādas politikas saturu – tā ir kreisa, nevis labēja politika.
Savukārt citu "labējo" partiju pārstāvji, šķiet, nedraudzējas ar loģiku. Tātad valdošā koalīcija neskaitāmas reizes paudusi, ka grozījumi regulējumā nepieciešami, lai bankas iedrošinātu aktivizēt kreditēšanu, lai būtu skaidri un paredzami spēles noteikumi. Labi. Tikai to visu solīt un vienlaicīgi līksmi paziņot, ka, ja nu kas, noteikumus pēc pusgada var atkal mainīt (Nacionālās apvienības deputāts Parādnieks minētajā raidījumā), vēl vairāk – "izņemt" no bankām otrā pensiju līmeņa resursus ("zaļzemnieks" Seržants plenārsēdē), ir amizanti. Nav jau problēma slēgt džentlmeņu vienošanos kā tādu – ja valsts nāk pretī bankām, bankas atbild ar to pašu. Viss pareizi, bet a) sešu mēnešu laikā būtiskas pārmaiņas kreditēšanā nenotiek, tam nepieciešams ilgāks termiņš, b) kreditēšana ir atkarīga ne tikai no banku nosacījumiem, bet arī no tā, kādi vispār cilvēkiem ir ienākumi, cik droši viņi jūtas par nākotni, utt. Un šos faktorus bankas ietekmēt nevar.
Līdz ar to dažu koalīcijas politiķu bankām prasītā pretimnākšana vairāk izskatās kā mēģinājums mazgāt tīru savu kauna sajūtu par nostājas diametrālu mainīšanu īsā periodā, toties šīs prasīšanas saturs un forma ir pietiekami populistiska, lai bankas saprastu, ka nekādas prognozējamības vienalga nebūs, un attiecīgi veidotu savu kredītpolitiku. Kā debatēs ironizēja Elksniņš, kāpēc gan lai vajadzības gadījumā politiķi kaut kad vēlāk bankas "neuzmestu" tāpat kā savus vēlētājus?