Vai dažādi jautājumi par to pašu valsts budžetu un ar to saistītajiem lēmumiem sabiedrībai tiek skaidroti gana daudz un saprotami? Vai pašu žurnālistu rindās pietiek speciālistu, kas par šiem jautājumiem spēj diskutēt un pamanīt nepilnības, lai uz tām norādītu un par tām ziņotu sabiedrībai? Jeb īsāk – vai Latvijas mediji prot stāstīt par ekonomiku?
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
Ne sabiedriskie mediji, ne privātās televīzijas un radio nepiedāvā daudz programmu tieši par ekonomikas tēmu, taču svarīgāko par norisēm saimnieciskajā dzīvē plašsaziņas līdzekļos var uzzināt.
Diezgan lielu daļu laika mediji velta tam, ko varētu vispārīgi raksturot kā “dažādas svarīgas sabiedriski politiskas tēmas”. Pirmkārt te var minēt ziņu programmas, bet arī dažādus diskusiju raidījumus. Piemēram, Tieša runa vai Punkti uz i LTV kanālos vai arī Preses klubs un Nacionālo interešu klubs TV24. Arī pats esmu šajos raidījumos piedalījies, un tā ir vērtīga iespēja pastāstīt gan par Latvijas ekonomisko situāciju kopumā – makrorādītājiem –, gan notikumiem nozarēs, gan globālajiem procesiem. Teicamu darbu sabiedrības informēšanā veic Latvijas Radio. Iespējams, ka vajadzētu vairāk programmu piedāvāt cilvēkiem, kuri vēlas klausīties krievu valodā.
Latvijā runā saprotami
Ir valstis, kuru mediji ekonomikai velta vairāk laika. Nevaru runāt par visu pasauli, taču rūpīgi sekoju Francijas Radio, kas ir izcils sabiedriskā medija piemērs. Tajā ir gan stundu gari radījumi katru darba dienu, gan īsākas programmas, kas ir veltītas tieši ekonomikai. Šādi formāti ļauj rūpīgi iedziļināties ekonomikas “dziļajās” tendencēs, ne tikai aptvert ikdienas ziņu raibumu. Runājot par pasaules lielāko un bagātāko – angliski runājošo – mediju pasauli, tajā ir pat veseli ekonomikas tēmai veltīti kanāli, piemēram, Bloomberg TV. Latvijā par to var tikai sapņot. Ņemot vērā to, cik ierobežoti ir mediju resursi Latvijā, šeit tiek veikts daudz. Domāju, ka ekonomikas tēmai atvēlētais laiks un telpa medijos kopumā ir saprātīgs. Varbūt man pašam šķiet, ka par dažām citām tēmām varētu runāt mazāk.
Runājot par lasāmo, nevis klausāmo un skatāmo mediju pasauli, mans vērtējums ir līdzīgs – gribētos vairāk, īpaši biznesa auditorijai, bet kopējā kvalitāte ir vismaz pieklājīga.
Ar interesi sekoju db.lv portāla saturam, vērtīgas ziņas par ekonomiku var atrast arī ir.lv, delfi.lv, diena.lv un citos vispārēja satura portālos. Rūpīgi lasu žurnālus IR un IR nauda, citus medijus drukātā veidā praktiski neizmantoju. Ja ir pieeja kvalitatīviem globāliem informācijas avotiem kā Financial Times, tad atrast vietējos avotos kaut ko pārsteidzošu par pasaules ekonomiku ir grūti, taču par mūsu valstī un arī Baltijā notiekošo citi daudz nestāsta.
Ir lietas, kas man mediju radītajās ekonomikas ziņās patīk. Latvijas žurnālisti labi prot runāt lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem saprotamā valodā par sarežģītām tēmām. Ir mediju cilvēki, kuri ekonomikā notiekošo izprot labi. Laikā, kad es sāku strādāt banku sektorā (2007. gadā), man ļoti bieži bija sajūta, ka manis teiktais nav labi saprasts (apmēram katrā otrajā gadījumā), brīžiem pat sagrozīts. Pēdējā laikā tas gadās reti.
Varbūt ir pieaugusi žurnālistu kompetence, varbūt pats esmu iemācījies izteikties precīzāk, varbūt ekonomiskās problēmas kļuvušas vienkāršākas.
Ir žurnālisti, kuri šajos vairāk nekā 12 gados ir kļuvuši par uzticamiem partneriem un noteikti paši ir daudz iemācījušies. Ir cilvēki, kuri mediju pasaulē padzīvojas īsāku laiku, izmantojot to kā pakāpienu tālākam karjeras ceļam. Pats savulaik profesionāli darbojos medijos daļēji šādu apsvērumu vadīts, no 2003. gada jūlija līdz 2007. gada martam biju laikraksta Diena komentētājs. Toreiz privāto mediju situācija bija daudz labāka, jo īpaši, drukātajiem medijiem. Pēdējo 15 gadu laikā drukāto mediju kopējais apjoms ir samazinājies, bet es neteiktu, ka ir jūtami pasliktinājusies kvalitāte, un tas jau vien ir sasniegums. Arī tajos laikos daudz kas bija tālu no pilnības.
Kā tomēr pietrūkst?
Gribētos vairāk lasīt par pasaules un eirozonas lielajām makro politikas dilemmām, par to, kā taupītāji cīnās ar ekonomikas sildītājiem. Par to var uzzināt globālajos medijos, taču būtu interesanti uzzināt vairāk par Latvijas vērtībām un interesēm šajās intelektuālajās sadursmēs. Viens no iespējamiem iemesliem – Latvijas Banka iepriekš sniedza diezgan virspusēju un vienpusīgu skatījumu uz šo tēmu, bet pēdējā gada laikā notikusi liela attīstība.
Noteikti ir iespējas arī vairāk stāstīt par Latvijā notiekošo. Mediji diezgan daudz un labi atspoguļo uzņēmumos notiekošo – raksta par jaunām rūpnīcām, dalīto pakalpojumu centriem, jauniem produktiem un iekarotiem tirgiem –, taču es labprāt šīs ziņas lasītu vēl vairāk. Zinu, ka dažkārt interesanti notikumi tiek palaisti garām, par tiem uzzinu no reģionu medijiem vai sarunām ar uzņēmējiem.
''Korporatīvo žurnālistu'' loma
Ļoti interesanta un sarežģīta tēma ir uzņēmumu un nozaru pārstāvju iesaistīšanās mediju “piepildīšanā” ar ekonomikas saturu. No vienas puses, tas ir ieguvums – šie cilvēki daudz zina par lielajām tendencēm un smalkajām detaļām un noteikti vēlas uzlabot sabiedrības informētību. Taču viņi arī var būt ieinteresēti politiskajos lēmumos vai vienkārši vēlas parādīt savu nozari labā gaismā. Tā ir katra runātāja atbildība, kā viņš šos mērķus sabalansē. Kad vadīju Latvijas Komercbanku asociācijas ekonomistu komiteju, mudināju savus kolēģus un konkurentus apzināties savu atbildību un ar teikto veicināt nācijas labklājības vairošanos.
Mēs neesam perfekti, taču man šķiet, ka banku “runājošās galvas” ir drīzāk padarījušas tautu gudrāku, nevis otrādi.
Varu pat teikt, ka esam bijuši Latvijas “specvienība” informācijas karā, kad ietekmīgi spēlētāji centušies sagraut ticību mūsu valsts nākotnei. Hibrīdkarš kā parādība radās ilgi, pirms to kāds nosauca vārdā.
Kad sāku strādāt banku sektorā, apņēmos nekad neteikt to, ko nedomāju. Šo pašam doto solījumu izdevies jau vairāk nekā 13 gadus turēt. Taču dažkārt es nepasaku visu, ko domāju, pilnīgi neitrāls būt es nevaru. Tā kā mediju resursi ir un būs ierobežoti, bet ekonomiskās politikas dilemmas kļūs arvien smalkākas līdz ar ekonomikas sarežģītības pieaugumu, tad šādu “korporatīvo žurnālistu” loma nākotnē var vēl pieaugt.
Neļaujiet mierīgi dzīvot!
Ko es pats esmu darījis aplam, nākotnē darīšu citādi un kas var būt padoms citiem?
Viena no manām lielajām nožēlām par mediju darbību kopumā – nepietiekami novērtēta pašvaldību ekonomiskās politikas un reģionālo faktoru loma.
Ir pašvaldības, kas aktīvi piesaista investorus. Ir tādas, kas uzņēmumus, kas paši atnākuši, baida prom ar korupciju. Ir vietējie politiķi, kuriem ir reālistiski priekšstati par attīstības iespējām, bet ir tādi, kas nodarbojas ar ilūziju uzturēšanu.
Cilvēki, kuri šobrīd strādā medijos, – lūdzu neļaujiet mierīgi dzīvot vietējai varai, prasiet, ko tā darīs, lai panāktu darbavietu skaita un algu pieaugumu! Tā kā reģionālo mediju spējas uzdot asus jautājumus novadu un pilsētu vadītājiem dažkārt ir ierobežotas vai nekādas, šis uzdevums ir jāpilda nacionālā līmeņa medijiem, jo īpaši sabiedriskajiem.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.