"Guntars Norbuts ir Skolotājs pēc savas būtības un aicinājuma. Viņš organizē un vada jaunsargu nodarbības un iedvesmo jauniešus būt Latvijas patriotiem. Tāpat viņš kā pedagogs darbojas arī ar jauniešiem no sociālā riska ģimenēm, ļaujot viņiem integrēties un pārvarēt barjeras, palīdzot saprast dzīves vērtības. Šos pasākumus Guntars bieži vada bez atlīdzības. Viņš ir cilvēks, kura nesavtīgā rīcība dara mūsu zemi labāku," pieteikuma vēstulē Latvijas lepnumam 2017 raksta Ilma Strazdiņa.
Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kapteini Guntaru Norbertu satiekam NBS Cēsu Instruktoru skolā – tas ir cilvēks, kura stāja, varenais augums, formas tērps un runas veids neapšaubāmi iedveš respektu. Šīs skolas telpās, kur sagatavo NBS un Zemessardzes instruktorus un kur G. Norbuts ir Nodrošinājuma daļas vadītājs, norit arī jaunsargu apmācība. "Jaunsargs ir patriotiski noskaņots Latvijas valsts pilsonis – viņš var būt karavīrs, policists, ugunsdzēsējs. Viņš ir stiprs, fiziski attīstīts jaunietis un lojāls mūsu valstij," jaunsarga būtību formulē G. Norbuts. Vaicāju tieši: "Vai no jums nebaidās?" "Nē. Kam sirds tīra, tam nav jābaidās," atbild NBS kapteinis.
Jaunsargiem viņš vada ne tikai teorētiskās nodarbības, bet rīko arī pārgājienus. Tie sadalīti pēc sarežģītības pakāpes, un par to iziešanu jaunsargi saņem zīmi, kuru nēsāt pie formas tērpa. Vilka taka, Lūša taka, Grieze, Urālpūce – tā ir spēju robežu pārbaude un izdzīvošanas prasmes dažādos apstākļos, arī ziemā. Iemaņas, kas, visticamāk, noderēs visu mūžu, un nav svarīgi, vai pēc jaunsardzes kursa kļūst par karavīru, skolotāju, mākslinieku, pārdevēju, frizieri vai automehāniķi.
Sirdslieta un aicinājums
Pēc dienesta Padomju Armijas gaisa desanta karaspēkā Krievijā XX gadsimta 80. gadu vidū Guntars Norbuts ne mirkli nepieļāva domu kļūt par militārpersonu, taču sākās atmodas laiks. "Kā brīvprātīgais iestājos Zemessardzē. Šo izvēli izdarīju tāpēc, ka tā laika patriotiskais noskaņojums bija un joprojām ir ļoti tuvs. Kad Cēsīs dibināja Zemessardzes 27. bataljonu, nešaubīgi izvēlējos kļūt par zemessargu," uzsver G. Norbuts. 1997. gadā viņš kļuvis par profesionālā dienesta karavīru: "Es jutu, ka varu ko dot šai valstij, valsts sistēmai. Sāku studēt. Sākotnēji pabeidzu Aizsardzības akadēmiju, kļuvu par virsnieku. Pēc tam Daugavpils Universitātē neklātienē studēju pedagoģiju, tad ieguvu maģistra grādu Sabiedrības un iestāžu vadības zinātnes programmā. Vēlreiz studēju Aizsardzības akadēmijā un ieguvu kapteiņa dienesta pakāpi." Kopš 2003. gada G. Norbuta darbavieta ir NBS Cēsu Instruktoru skola.
Viņš atceras Zemessardzes veidošanos 90. gados, kad dažkārt vīriem iespēja turēt rokās ieroci asociējusies ar tiešu iespēju izpaust varu. "Tolaik viens no maniem virsuzdevumiem bija nepieļaut, ka ierocis tiek pagriezts pret cilvēku," paskaidro G. Norbuts. Vaicāts, vai arī starp mūsdienu jauniešiem atrodas kāds, kam izlaužas šāda rakstura šķautne, NBS kapteinis teic: "Nē, vismaz manā redzeslokā esošajiem jauniešiem tas nav raksturīgi." Darbs militārajā jomā ir G. Norbuta sirdslieta un dzīves aicinājums, Jaunsardzes instruktors viņš ir jau gandrīz 20 gadu.
Ne labāki, ne sliktāki
G. Norbutam ir iespēja salīdzināt jauniešus pirms 20 gadiem, kad viņš sācis apmācīt jaunsargus, un jaunos cilvēkus pašreiz – kādreizējo jaunsargu atvases: "Ir mainījušās fiziskās spējas – jaunieši kļuvuši vājāki, arī gribasspēka ir mazāk, taču viņi nav sliktāki vai labāki. Tikai citādāki. Viņiem ir savs redzējums uz dzīvi. Citas prioritātes. Ja kādreiz jaunos vajadzēja tikai pasaukt doties praktiskās nodarbībās dabā un viņi bija gatavi doties piedzīvojumā, tad mūsdienās jaunieši vairāk gatavi mācīties teorētiski. Jā, viņiem patīk militārās lietas, bet ārā, dabā viņi negrib iet."
Būtiskākais, lai vārdi neatšķiras no darbiem
Kā skolotājam izdodas jaunsargus pārliecināt, lai pieņem izaicinājumus alpīnismā, forsētajā pārgājienā, ziemā lēkt āliņģī? "Iedvesmojot! Vispirms iedvesmoju ar savu piemēru, darot visu to, ko viņi dara. Man izdodas iestāstīt, ka tas viss vajadzīgs viņu pašu dēļ. Man ir reāli piemēri – jaunieši, kuri nevarēja noiet simts metru ar mugursomu, tagad ir mani palīgi. Manā praksē šis pedagoģiskais process galvenokārt saistīts ar paša piemēru. Būtiskākais, lai vārdi neatšķiras no darbiem," atzīst pedagogs.
Dienas režīms jaunsargiem ir strikts – celšanās pulksten sešos, pēc desmit minūtēm notiek rītarosme, tad brokastis. Nodarbības ar pusdienu pārtraukumu turpinās visu dienu līdz plkst. 17, tad ir vakariņas un laiks sagatavoties nākamajai dienai. Plkst. 22 – došanās pie miera. Jāpiebilst, ka dažkārt kādam jaunietim gatavošanās rītdienas nodarbībām aizņemot laiku arī līdz rīta stundām. G. Norbutam atbilstoši dienesta pakāpei jābūt spējīgam strādāt gan ar astoņiem, gan 30 un pat 100 karavīriem attiecīgi strukturētā sistēmā. Motivācija ir pati galvenā darbā ar jauniešiem, uzskata G. Norbuts, kurš kopā ar kolēģiem izstrādājis speciālu pedagoģiskā darba programmu motivēšanai.
Lūdzu virsnieku ieskicēt īpašās ziemas izdzīvošanas nometnes Urālpūce prasības – jaunietim jāspēj vienu nakti bez palīdzības no malas pavadīt mežā – bez telts, tikai paša izgatavotā mītnē. Kad Latvijā ziemā bijis vairāk sniega, pēc ziemeļu metodes no sniega taisījuši specifiskas būdas, tagad nojumes ar aizslietni būvē no zariem un citiem apkārtnē atrodamiem materiāliem. Siltumam ir tikai ugunskurs. Tas ir pirmais pārbaudījuma etaps. Nākamajā dienā pēc vairāku kilometru distances pievarēšanas un telts uzsliešanas jāspēj ielēkt āliņģī. Ne visi spējot āliņģī ielēkt, bet starp drosmīgākajiem gan neviens saslimis nav. Tomēr G. Norbutam ir bijis gadījums, kad kāda jaunieša vecmāmiņu noķēris krūmos ar pankūku bļodu, arī jauniešu mammas ir traukušās uz mežu ar kolas pudelēm somās.
Neskatoties uz grūtībām
"Gandarījums ir tad, kad redzu, ka jaunietis kļuvis par fiziski un garīgi spēcīgu un šai valstij lojālu Latvijas pilsoni. Ir kļuvis tāds cilvēks, kurš, neskatoties uz grūtībām, gatavs doties tālāk. Ir gandarījums, ka mani audzēkņi jau ir kapteiņi, pabeiguši Aizsardzības akadēmiju. Manas vienības audzēkņi tagad ir arī policisti, robežsargi, glābšanas dienesta darbinieki, arī vienkārši cilvēki," teic G. Norbuts.
Problēma ir līderu un personību trūkums. Ir skolotāji, bet jābūt arī līderiem.
NBS virsnieks strādājis arī ar dažādu sociālo slāņu un riska grupu jauniešiem, ar narkomāniem un alkoholiķiem. Viņš arī iesaistījies Valsts probācijas dienesta kampaņā Brīvprātīgais līdzgaitnieks, ieslodzījuma vietā palīdzot apgūt jaunas prasmes un zināšanas. "Teikšu – viņi nav slikti, tikai viņiem mazāk ir paveicies. Es viņiem esmu kā paraugs, kā motivācijas avots. Cenšos viņus integrēt tajās grupās, kur ir pārējie bērni, ir pozitīvi tendēti jaunieši, ir teicamnieki. Tad redzu, ka arī no šiem jauniešiem, kad viņi ir manā redzeslokā, kaut kas iznāk," stāsta G. Norbuts un piebilst, "ietekmē arī disciplīna, bet būtībā nav tādas lietas, ko viņi nedarītu. Problēma jau ir līderu un personību trūkums. Ir skolotāji, bet jābūt arī līderiem."
G. Norbuta redzeslokā bijuši arī Ukrainas bērni, kuru vecāki gājuši bojā karā. Latviešu virsnieks ir pazīstams ar ukraiņu karavīriem, kuri bijuši karadarbības zonā Doņeckas lidostā.
NBS kapteinis uzskata, ka patriotisms veidojas ģimenē: "Kad skolās lasu lekcijas par Lāčplēša dienu, par 18. novembri, redzu, ja kāds jūtas garlaikots. Acīmredzot viņa ģimenē tas nav svarīgi. Mans pirmuzdevums ir stāstīt un stāstīt, kamēr jaunietis sapratīs šo datumu nozīmi. Kā jau teicu – liela daļa jauniešu nav ne labi, ne slikti, viņi atbilst mūsdienu laikmetam. Arī patriotisms ir kļuvis citādāks, bet es redzu, kā jaunieši loka un sprauž klāt atlokam sarkanbaltsarkanās lentītes, – tas ir tas, kā dēļ vērts strādāt ar jauniešiem."
Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā!