Kino ļaužu jūra. Tā nodomāju, kad nonāku pie Palazzo del Cinema Lido salas centrā. Cilvēku šogad te, nenoliedzami, ir vairāk nekā pērn, un izairēties cauri šīm ar dažādu krāsu akreditācijām greznojušos cilvēku straumēm dienu no dienas kļūst arvien grūtāk. Šur tur pavīd sinefilu nodevas – plakāti ar Bredu Pitu un krekls ar apdruku Sleep, Cinema, Meryl Streep (Miegs, kino, Merila Strīpa). Nepalīdz arī trīsdesmitgrādīgā Vidusjūras klimata sutoņa, kas iezīmē ikdienas grafiku: kapučīno, divi seansi, pelde, divi seansi, espreso un, ja mērķtiecība nav izkususi, izstāvēt rindas, tiekot uz vakara seansiem. No 28. augusta līdz 7. septembrim šādas daudzgalvainas tērcītes regulāri graužas cauri Musolīni režīma modernisma arhitektūras paraugiem, kas gadu desmitu laikā apauguši, kļūstot par Venēcijas kinofestivāla kinozāļu un ēku kompleksu. Uz pāris dienām šī vieta atkal pārtapusi par kino epicentru.
Karaļi un pagātnes rēgi
76. Venēcijas kinofestivāla prestižu šogad spēcina Roja Andersona, Romāna Poļanska, Stīvena Soderberga, Atoma Egojana, Hirokazu Koredas un citu dzīvo un topošo klasiķu darbu iekļaušana galvenajā konkursā. Tajā var atrast apliecinājumu autoru amerikanizācijai un tam, ka vēl joprojām vitāli dzīva ir monogāma uzticība klasiskai, pārbaudītai stāstniecībai. Te jāmin ilgi gaidītais zviedru režijas klasiķa Andersona vingrinājums meditācijā Par mūžību/About Endlessness – tajā režisors virknē Herlufa Bidstrupa karikatūrām līdzīgas ainas, apcerot eiropiešus kā savas patības norieta rēgus. Andersons turpina Dziesmas no otrā stāva/Songs from the Second Floor (2000) un Balodis sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci/A Pigeon Sat on a Branch Reflecting on Existence (2014) iesākto eiropiešu atveidu.
Par mūžību izkoptajās mizanscēnās mēs ieraugām barokāli paputējušos bālģīmjus. Reizēm – spokus, veļus un dzīvos miroņus. Dažāda vecuma īpatņi iedzīvojas dažādās sadzīviskās etīdes, kuras ievada jaunas meitenes aizkadra balss: "Es redzēju sievieti, kurai šķita, ka neviens viņu negaida. Es redzēju vīru, kurš aizdomājās." Eksistence kā sīkas etīdes, neizdevušies joki un neērts kurkstiens smieklu vietā kļuvuši par Andersona rokrakstu. Taču šajā 78 minūšu apcerē ieilgusī Eiropas kritika iegūst smagnēju, pretēju efektu iecerētajam inteliģentajam saržam, kas autoram izdevies iepriekš.
Galvenajā konkursa skatē atrodama arī Poļanska vēsturiskā drāma Virsnieks un spiegs/An Officer and a Spy par ebreju izcelsmes nepatiesi apsūdzētā artilērijas kapteiņa Alfreda Dreifusa lietu – Francijas armijas spiegošanas prāvu, kas aizsākās 1894. gadā. Prese filmas atrašanos Venēcijā jau nodēvējusi par "nebeidzamo Poļanska paradoksu". Filmas statuss īpaši saasinājies #MeToo kontekstā – to izcēlusi šī gada galvenās konkursa skates žūrijas priekšsēdētāja argentīniešu režisore Lukresija Martela, kura festivāla atklāšanas preses konferencē distancējās no Poļanska lietas. Jāatgādina, ka 1977. gadā Polaņskis tika apsūdzēts 13 gadu vecas modeles izvarošanā, bet gadu vēlāk bēga no Amerikas uz Franciju un joprojām uzturas Parīzē.
Te arī parādās paradokss: vai cilvēku var nošķirt no viņa mākslas un vai darbus var nodalīt no paša cilvēka?
Vēsturiski iestīvinātās filmas Virsnieks un spiegs premisa par nepatiesu apsūdzību un reputācijas diskreditāciju acīmredzami norāda uz paša Poļanska biogrāfiju. Tiesa, šī izmeklēšanas filma, kurā franču aktiera Žana Dižardēna teicami iemiesotais virsnieks Pikārs ar cildenu, aristokrātisku apņēmību vēršas pret Francijas armijas korumpētību un antisemītismu, iet kopsolī ar iestīvinātu dokudrāmu tradīciju.
Filmā tiek izspēlēta par Dreifusa lietas zīmotni kļuvusī Emīla Zolā frāze "J’accuse" jeb "Es apsūdzu", kas tika nodrukāta uz avīzes L’Aurore titullapas 1898. gada 13. janvārī. Tomēr tā izkāpj no filmas satvara, šķietami pašam Poļanskim vēršoties skatītāja virzienā. Tāds tēvišķs padoms: tiesībām uz patiesību un taisnu tiesu nav noilguma.
Portreti interjerā
Klasikas oreolu konkursa programmā spēcina arī kanādiešu kinoautora Atoma Egojana vārds – viņa kamerdrāmām piemīt smalka varoņu psiholoģizācija un stilizācijas retinājums. Egojana jaunais darbs Goda viesis/Guest of Honour ir viņa pēdējo gadu vislabākais darbs, kuru var novietot līdzās tādiem mūsdienu cilvēka psihi pētošiem darbiem kā Eksotika/Exotica (1994) un Saldā pēcgarša/The Sweet Hereafter (1997). Goda viesa veiksmes pamatā ir angļu aktiera Deivida Tjūlisa darbs – viņš atveido ēdināšanas iestādījumu inspektoru Džimu, kas uzticīgi seko burtam un noteikumiem. Egojana pārliecinoši realizētajā režijā sižets izirst neskaitāmos pavedienos un versijās par pagātni, iesaistot Džima meitu Veroniku (Leisla De Oliveira), kura atrodas cietumā par nepilngadīgo, savu audzēkņu, pavedināšanu. Lai gan filmas scenārijs rosina līdzības ar lubeni, Egojans šajā interjera drāmā precīzi uzrāda to, kā cilvēki vēlētos redzēt savus līdzcilvēkus un nespēj ieraudzīt paši sevi. Versijas, atmiņas nonāk pretrunā ar citu redzēto, bet šķitums un fakti veido intriģējošu scenārija ornamentu.
Savukārt par Venēcijas klasikas revīzijas crescendo punktiem var nosaukt spāņu režisora Pedro Almodovara, angļu aktrises Džūlijas Endrūsas un grieķu franču režisora Kosta Gavra godināšanu par mūža ieguldījumu kinomākslā. Venēcijā klasiķiem ir īpaša vieta, piemēram, uz Almodovara rokraksta kvintesences – filmas Sievietes uz nervu sabrukuma robežas/Women on the Verge of a Nervous Breakdown (1988) – seansu bija jāizstāv nepilnu tūkstoti liela cilvēku rinda. Pats Almodovars, saņemot balvu uz Sala Grande zāles skatuves, bilda, ka Venēcija ir tā vieta, kurā viņš kļuvis par režisoru. (Rīgā būs skatāma Almodovara biogrāfijas summa – drāma Sāpes un slava/Pain and Glory, kas arī tika izrādīta Kannās. Šajā Almodovara darbā sagaidāma nesaudzīga paša biogrāfijas revidēšana, sekojot režisora Salvadora Maljo (Antonio Banderass) kā Almodovara alter ego radošās personības traģikai.)
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!