Integratīvā mākslas festivāla un fonda Nāc līdzās! pirmsākumi meklējami 1997. gadā, pateicoties tā dibinātājas un vadītājas Sarmas Freibergas idejai Valentīndienā sarīkot labdarības koncertu īpašajiem un ielu bērniem. Gadu gaitā fonda darbība krietni paplašinājusies, un nu jau tie sen vairs nav tikai ikgadējie Ziemassvētku koncerti un izstādes – tā ir nemitīga cīņa par līdzekļiem un arī darbs ar dažādu ierēdņu pārliecināšanu.
Nāc līdzās! lielais koncerts ir tāda kā gada kulminācija, bet ir taču arī "klusais darbs", kas notiek visu gadu…
Mums tagad ir savas telpas, ir fonda kolektīvi: koris, kuram tūlīt būs desmit gadu jubileja, ko svinēsim Dziesmu svētku gadā, un kurš var darboties, tikai pateicoties ziedojumiem. Valsts dotācija mums ir divu diriģenta mēnešalgu apmērā; pārējie desmit mēneši ir mūsu ziņā. Mums ir arī ukuleļu ansamblis un, kā es saku, džambistu grupa. Vēl izdodam savu kalendāru un CD, daudz strādājam ar dažādu izstāžu rīkošanu. Piemēram, autsaideru mākslas izstāde, kuras darbus atlasīja žūrija un kurā piedalījās cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem no visas Latvijas valsts sociālās aprūpes centriem, notika pirmo reizi. Reizi gadā bērniem rīkojam arī nometnes.
Jūsu lielajos Ziemassvētku koncertos allaž piedalās daudzi populāri mākslinieki. Cik atsaucīgi viņi ir?
Es teiktu, ka 99 procenti ir ļoti atsaucīgi, un vairāki mākslinieki mūs meklējuši paši un izteikuši vēlmi piedalīties. Piemēram, šogad pirmoreiz piedalījās mūziķis Ingus Ulmanis, kurš pēc tam atzina, ka tieši mūsu koncertā ir noķēris īsto Ziemassvētku sajūtu. Ir gan arī bijuši gadījumi, kad ne pārāk lielas zvaigznes, kurām Ziemassvētki ir peļņas laiks, izlēmušas, ka nevar iemainīt koncertus par naudu pret mūsu labdarības koncertiem. Bet lielākā daļa mākslinieku tiešām ir ļoti atsaucīgi, un, piemēram, operdziedātāju Ilonu Bageli un pianisti Agnesi Egliņu saucam par mūsu labajām krustmātēm. Ar Agnesi un trīs neredzīgo jauniešu piedalīšanos tapa pat programma Reiz satikās mažors ar minoru, ar kuru apceļojām gan Latviju, gan nedēļu bijām Zviedrijā. Patiesībā, tieši pateicoties Nāc līdzās! aktivitātēm, daudzi jaunieši vispār tiek ārā no mājas – kaut vai reizi nedēļā nākot uz kori. Un ir grūti aptvert, ka nedēļu viņš gaida to brīdi, kad varēs iziet no savas istabas…
Cik grūti vai viegli šajā laikā ir vākt ziedojumus, bez kuriem jūs nevarat izdzīvot?
Mēs dzīvojam tikai no tā, ko mums Ziemassvētkos cilvēki saziedo, un tas ir mūsu gada budžets. Protams, rakstu arī projektus, un tagad Jēkaba Jančevska dziesmu cikla iestudēšanai Valsts kultūrkapitāla fonds piešķīra līdzekļus. Taču saņemu arī ļoti daudz atteikumu – gan no Sabiedrības integrācijas fonda, gan no citām organizācijām; un jāteic, ka diemžēl atteikumu ir vairāk nekā atbalsta. Bez ziedojumiem mēs nevarētu izdzīvot. Šomēnes saņēmām komunālo pakalpojumu rēķinu, un summa, protams, bija pilnīgi cita nekā pagājušogad, un arī šis rēķins mums jāsamaksā no ziedojumiem. Rīgas dome mums ir piešķīrusi telpu, par kuru nav jāmaksā noma, toties ir jāmaksā zemes nodoklis baznīcai, jo ēka atrodas uz baznīcai piederošās zemes. Ļoti gribētos, lai dome šīs lietas sakārtotu mums labvēlīgāk.
Vai esi domājusi, kādēļ attieksme pret tavu un līdzīgiem fondiem ir tāda? Ierēdņiem trūkst empātijas?
Domāju, ka jā. Un viņi šos bērnus ir redzējuši. Kad gribēju nopirkt mūzikas instrumentus vienam no mūsu ansambļiem, uzrakstīju projektu Rīgas domes Labklājības departamentam, lūdzot piešķirt tūkstoš eiro vai mazliet lielāku summu. Manu projektu noraidīja, jo acīmredzot ierēdņi nepadomāja, ka šie mūzikas instrumenti kalpos piecpadsmit gadus – ne tikai tagad, bet arī bērniem, kas nāks uz pulciņu pēc vairākiem gadiem. Tā vietā atbalstīja bukletu izdošanu. Piedod, bet man liekas, ka šādus bukletus miskastē izmetīs daudz ātrāk nekā, piemēram, ukuleles. Tas bija piemērs, kad man likās: viņi vienkārši nesaprot! Tagad gan Rīgas domē ir Sociālās komitejas vadītājs, par kuru man liekas, ka viņš saprot, un ceru, ka mēs saņemsim atbalstu.
Brīžiem ir sajūta, ka mēs neiederamies. No vienas puses, varbūt ir labi, ka esam "baltais zvirbulis", no otras puses – tas ir slikti, jo ierēdņiem nav ar ko salīdzināt. Tagad ar mūsu kori ir tā, ka jālūdz cilvēkiem ziedot, lai koris, kas būtu katras Eiropas pilsētas lepnums, sagaidītu nākamos Dziesmu svētkus! Jo naudas diriģentam nav… Tas pats ir ar džambistu ansambli, uz kura mēģinājumiem jaunieši pirmdienās nāk ar milzu prieku, jo viņi zina, ka satiksies! Viņiem ir nepieciešama socializēšanās un pozitīvās emocijas. Domei būtu jāsaprot, ka tie ir ne tikai pulciņi, tā ir sociālā rehabilitācija! Bet to nesaprot! Tāpēc ceru, ka jaunā labklājības ministre būs dzirdīgāka un saprotošāka un sadzirdēs arī mūsu vajadzības.
Un tomēr – tu joprojām ej un dari. Kas tevi motivē šim darbam?
Es viņus nedrīkstu nodot! Tas ir kā Sent-Ekziperī Mazajā princī – mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši. Mēs taču tik daudzus gadus esam kopā, un daudzi jaunieši pat nespēj iedomāties, kā būtu, ja nebūtu fonda un aktivitāšu. Reiz ar dažiem no viņiem runājām, un kāds teica: nu kā var nebūt Nāc līdzās!? Tas vispār nav iespējams, un viņiem tā liekas kā norma, ka visu laiku kaut kas notiek…
Ir kāds, kurš šo darbu varētu no tevis pārņemt?
Nav. Mana meita, cik esmu lūgusi, man ir palīdzējusi, bet arī viņa reizēm man ir teikusi: mamma, beidz šito! – jo viņa labi redz, ko tas man maksā. Un es meitai esmu solījusi samazināt slodzi: piemēram, vairs nebraucu uz reģioniem, bet jauniešus festivālam atlasām, izvērtējot viņu iesūtītos videomateriālus. Taču – mēs esam kā liela ģimene, kurā viens otru pazīst, satiekas un priecājas… Tas ir tāpat kā profesionālajā mākslā, kur koris satiekas ar kori vai deju kolektīvs – ar deju kolektīvu. Nu, tas ir tāds savs burbulis, kurš ir ļoti pozitīvs un foršs. Un to man ļoti negribas zaudēt.
Šogad tu paguvi īstenot vēl vienu skaistu projektu – taktilo Brīvības pieminekli.
Daudzās pasaules valstīs ir prakse ievērojamākās arhitektūras būves vai pieminekļus atveidot miniatūrā formātā, lai tos ar taktilās taustes palīdzību varētu "redzēt" arī neredzīgi un vājredzīgi cilvēki. Sapratu, ka tādam vajadzētu būt arī Rīgā, lai gan man pat nebija jausmas, no kura gala ķerties klāt tā būvniecībai. Īsi sakot, process bija visai garš, kamēr iepazinos ar tēlnieku Ivaru Miķelsonu, kuram izstāstīju savu vēlmi. Acīmredzot šogad zvaigznes mums bija labvēlīgas, jo Ivars teica, ka viņš pirms gadiem desmit arī gribējis veidot šādu pieminekli un jau toreiz izstrādājis skices. Uzrakstīju vēstuli Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu padomei, kuru vada eksprezidents Valdis Zatlers, un viņi šo ideju atbalstīja. Projektam piesaistījām arī vienu no labākajām vides arhitektēm Ilzi Rukmani-Poču, kurai šī ideja ļoti patika. Nokomplektējām komandu un sākām ziedojumu vākšanu.
"Rakstīju vēstules arī vairākiem uzņēmumiem, bet diemžēl viņi atteica, atbalstu nesaņēmām ne no vienas lielās acu klīnikas. Izsludinājām ziedojumu vākšanu arī sociālajā tīklā Facebook un Ziedot.lv. Par to gan man bija liels prieks! Pats mazākais ziedojums, šķiet, bija viens eiro vai pat tikai centi, bet bija arī lielie ziedotāji – piemēram, Printful vadītājs privāti un Teterevu fonds, un daudzi citi.
Mums izdevās šo summu savākt, lai gan tas nebija viegli. Arī tāpēc, ka daudzi ziedo Ukrainai un cilvēku maciņš ir tik liels, cik ir. Ziedot.lv kampaņu sākām 22. februārī, bet 24. februārī Ukrainā sākās karš… Sākumā šķita: summa nav liela, savāksim ātri, jo tā taču ir tik laba ideja, bet vācām līdz pēdējam brīdim. Bija arī daudz visādu birokrātisku padomju un spriešanu, un pirmo variantu un ideju viņi noraidīja, liekot uztaisīt vēl citu variantu, kas maksā naudu. Bet veiksmīgi tikām galā, un tagad Rīgā ir taktilais Brīvības piemineklis, kuru blakus Kolonādei atklājām 18. novembrī. Blakus piemineklim ir pieejams arī QR kods, kuru noskenējot var noklausīties stāstu par lielā [Brīvības] pieminekļa vēsturi. Cerams, dome vasarā tur uzstādīs arī soliņu, lai cilvēki var apsēsties un to visu izbaudīt.
Fakti
- Dibināts 1998. gada 24. aprīlī kā nodibinājums Festivālu fonds Nāc līdzās.
- Ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss.
- Kopš 2011. gada festivālā Nāc līdzās! tiek pasniegts Zelta laureāta diploms. To saņem festivāla ilggadējie dalībnieki, kuri par laureātiem kļuvuši vairāk nekā trīs reizes.
- Fonda mājaslapas adrese: www.naclidzas.lv.