Krievu režisors Aleksejs Germans jaunākais Latvijā bija ieradies izrādīt savu vēsturisko drāmu Dovlatovs (2018) – filmu par padomju cenzūras iezīmēto ebreju izcelsmes armēņu literātu Sergeju Dovlatovu (1941–1990), kura stāsta traģiku režisors aicina uztvert gan kā atgādinājumu, gan brīdinājumu. Tā Rīgā skatāma no 17. aprīļa.
Neliegšos – pirms sarunas ar viņu esmu uztraukusies. Tam ir iemesls – pieļauju, ka katrs kinomākslā iesvaidītais zina viņa tēva, Alekseja Germana vecākā, vārdu (1938–2013) un daiļradi. Daudzu paaudžu skatītāju kinosapratni veidojuši tādi Germana vecākā darbi kā Mans draugs Ivans Lapšins (1984), Hrustaļov, mašīnu! (1998) un Grūti būt Dievam (2013), kas ir viņa pēdējā un pēc skaita piektā pilnmetrāžas filma. Tās sākotnējais nosaukums bijis Arkanaras slaktiņa hronika, un tās pamatā ir brāļu Strugacku 1964. gada romāns, ievedot skatītāju distopiski mītiskajā Arkanarā. Tā ir nepārprotama alegorija, runājot par labi pazīstamo kā tāltālo. Filmā 60. gadu staļinisma nervs caurauž morālajā divatnībā un dogmatismā iejūgto sabiedrību. Germana vārdiem – te ir tie paši stukači, "melnie", "pelēkie" un nodzītie inteliģenti. Šķiet, Germans izvērš padomju cilvēka psihi – tas, kas līdz šim tika noklusēts, slēpts vai nepateikts tirānijas, cenzūras un terora strāvojumā, izveļas uz ekrāna kā staigni dubļi, recekļi un cilvēka sasmakušie sekrēti, radot efektīgu vizualitāti.
"Putins man pasniedza prēmiju, un es viņam teicu, ka uzņemu filmu Grūti būt Dievam un ka pašam ieinteresētākajam filmas skatītājam būtu jābūt viņam. Iestājās tāds kapa klusums – līdz viņš sakustējās," par Grūti būt Dievam kā politiska rakstura brīdinājumu runā Germans vecākais Antona Doļina grāmatā Germans. Intervija. Eseja. Scenārijs (2011). Visas šī režisora filmas piedzīvojušas Padomju Savienības cenzūras korekcijas, un trīs no tām kļuvušas par tā dēvētajām plaukta filmām, kas uz ekrāniem nonākušas tikai pēc daudziem gadiem. Turklāt arī viņa tēvs – Rīgā dzimušais literāts Jurijs Germans – piedzīvojis padomju cenzūru: romāns Iestāšanās ticis kritizēts kā buržuāzisks, bet Medicīnas dienesta apakšpulkvedi pārtrauca publicēt žurnālā Zvaigzne, kam sekoja arī rakstnieka izslēgšana no Rakstnieku savienības.
Germans jaunākais pēc sava tēva nāves palīdzējis pabeigt teju 13 gadu laikā tapušo meistardarbu Grūti būt Dievam, savā rokrakstā turpinot Ļeņingradas kinoskolas tradīciju. Viņš gājis savu priekšteču pēdās, absolvējot Gerasimova Kinematogrāfijas institūtu, un, lai gan atrodas jau pavisam citā situācijā un valstī, atbalsis no pagātnes tajā skan arvien spējāk.
Cenzūras ēnā
Ģimenes personīgā vēsture, kurā ietiekusies padomju varas kontrole un ideoloģija, ļauj saprast arī Germanu jaunāko un viņa izteikumu kraso kontrastu. Sarunā ar viņu pragmatisku mērenību nomaina kategoriskums un otrādi. Par Austrumukrainas militāro konfliktu viņš runā nelabprāt, jo ukraiņi savulaik nonāvējuši viņa vecvectēvu un citus ģimenei piederīgos, bet Bašāra el Asada autoritārais režīms, viņaprāt, ir krietni sarežģītāks, nekā to atspoguļo prese.
"Reizēm ar jums, Rietumu žurnālistiem, nav iespējams sarunāties – lūk, jūs uzskatāt, ka Krievijā ir totalitārs režīms un absolūta cenzūra," sarunā iesvilstas Germans jaunākais, cenšoties humanizēt politisko klimatu kaimiņvalstī. "Ir alternatīvu iespējas – ja vēlies, lasi liberāļu presi, ja gribi – izteiktu propagandu. Ja cilvēks vēlas, viņš var pretoties ideoloģijai."
Režisors apgalvo, ka nekad nav saskāries ar tiešiem norādījumiem no Krievijas Kultūras ministrijas, Kino fonda vai citiem finanšu donoriem saistībā ar to, ka viņa filmās būtu kaut kas jāmaina.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 20.-26. aprīļa numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!
Neslāvs
Baltu dūre