Saulainā maija rītā starpbrīdī pēc pirmās stundas kādā Rīgas skolā ieradās trīs skolnieču, kas tolaik mācījās 1., 3. un 5. klasē, tēvs - 54 gadus vecs inženieris, kuram pieder neliela firma un nav tā saucamo kaitīgo ieradumu. Dienai viņš stāsta, ka, strādājot darbā ar salīdzinoši brīvu laika plānojumu, bieži var atrast brīdi, lai atvestu meitām uz skolu mājās gatavotas pusdienas. Todien, ierodoties skolā, tēvs atklājis, ka jaunākā sešgadīgā meita matemātikā nav pierakstījusi mājas uzdevumu. Nepatīkamo jautājumu abi pārrunājuši nostāk no citu acīm - skolas pagalmā. Starpbrīdis beidzies, tēvs meitas plecam esot piedūris roku, tādējādi it kā parādot virzienu, kurp jāiet uz stundu.
Pavisam citādi šo tēva un meitas saskarsmi gan raksturo skolas sociālā pedagoģe. «Nepārprotami tur bija vardarbība,» viņa saka telefonsarunā ar Dienu. Tikties un konkrētāk pastāstīt par notikušo viņa nevēlas. Taču todien viņa ziņojusi pašvaldības sociālajam dienestam, ka tēvs saniknots tvēris bērnu aiz matiem un rāvis uz skolas pagalmu. Negaidot stundu beigas, skolā ieradās bāriņtiesas pārstāvis, kurš intervēja ne tikai jaunāko, bet arī pārējās divas meitas. Secināts, ka bērni no ģimenes nekavējoši jāizņem. Tie ievietoti krīzes centrā. Dažas dienas vēlāk par šo notikumu ierosināts kriminālprocess. Valsts policijā informē, ka, veicot pārbaudes krīzes centra dokumentos, bērniem nav konstatēti miesas bojājumi, par kādiem varētu iestāties kriminālatbildība. Emocionālās vardarbības izmeklēšanu vairāk nekā trīs mēnešu laikā policija nav pabeigusi.
Jāpiebilst, ka augstākā izglītība un atbildīgs darbs ir arī šo triju meiteņu mātei. Saistībā ar ētiskiem apsvērumiem, kā arī tādēļ, ka lieta tiek skatīta slēgtā tiesas sēdē, aprakstītā ģimene un skola ir anonīmas.
Atveda slimu
Bāriņtiesas lēmumu vecāki apstrīdēja Administratīvajā rajona tiesā, kuras sēdes notika augusta sākumā. Liecināt par labu ģimenei bija ieradusies kaimiņu ģimenes pārstāve, mātes pilngadīgais dēls no pirmās laulības, kas iepriekš arī dzīvojis kopā ar patēvu, kā arī vienas meitas klases audzinātāja. Otras meitas klases audzinātāja sniegusi pozitīvu liecību rakstiski.
Liecinieku nopratināšanā vidējās meitas audzinātāja, kas skolā strādā 35 gadus, uzsvēra, ka abus vecākus pazīst kā sabiedriskus, inteliģentus un mierīgus cilvēkus. Klasē audzināmā meita parasti bijis dzīvespriecīgs, atklāts bērns. Tēvs meitas uz skolu gan atvedis, gan aizvedis, vecāki rūpējušies arī par viņu interešu izglītību. Tēvs parasti nesis meitas skolas somu. Skolotāja arī apmeklējusi meitenes sociālās aprūpes iestādē. Viņas raudājušas, lūgušās uz mājām. Skolotāju ļoti satraucis arī tas, ka vidējā meita aprūpes centrā bija lauzusi roku un bijuši arī citi diezgan nopietni veselības traucējumi. «Bērns pirms izņemšanas no ģimenes bija pilnīgi vesels un nu kļuva slims!» tiesā sacīja skolotāja. Vecāki Dienai piebilda, ka pēc traumas, kas radusies no pagrūšanas vai izkrišanas no šūpolēm, bērnu pie ārsta aizveduši viņi paši. Krīzes centra darbinieki veselu diennakti lauztajai rokai neesot pievērsuši pienācīgu uzmanību.
Rīgas bāriņtiesas pārstāvis gan tiesā uzsvēra - liktenīgajā maija dienā, intervējot bērnus, noskaidrots, ka vardarbība šajā ģimenē esot ilgstoši. Kāda no meitām toreiz sacījusi, ka ir pareizi, ka vecāki soda bērnus par nesekmību, jo tad tie mācās labāk. Bāriņtiesas pārstāvis minēja arī to, ka tēvs pārmērīgi kontrolējot meitas. Minēts arī, ka vecāki meitenes par agru palaiduši skolā (viņas ir apmēram gadu jaunākas par klasesbiedriem) un ka šis apstāklis varētu radīt problēmas. Pirms liktenīgās tēva un meitas sarunas skolas pagalmā šī ģimene gan nebija sociālo dienestu uzskaitē kā nelabvēlīga.
Bērnu izņemšana ikdienišķa
Pamatojot nepieciešamību nekavējoši vecākiem pārtraukt bērnu aizgādības tiesības, bāriņtiesa arī min, ka meiteņu tēvs 1989. gadā ir ārstējies psihiatriskajā slimnīcā un līdz 1996. gadam bijis uzskaitē kā sabiedriski bīstama persona ar psihiskām novirzēm. Tolaik viņš esot draudējis nogalināt savu pirmo sievu un dēlu, izdarīt pašnāvību. Vardarbībā vainotais tēvs tiesā minēto diagnozi gan skaidro ar to, ka padomju laikā viņu par vājprātīgu un sociāli bīstamu padarīja Latvijas PSR Valsts drošības komiteja, kuras darbiniece bijusi viņa pirmā sieva. «Es biju citādi domājošais, kādus tolaik VDK centās izolēt psihslimnīcās,» paskaidro vīrietis.
Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs Dienai gan teica, ka šī 24 gadus vecā lieta neesot būtiskākais arguments bērnu izņemšanai no ģimenes. Svarīgākā ir konstatētā vardarbība. Uz jautājumu, vai šajā gadījumā aizgādības tiesību apturēšana, kas tomēr uzskatāms par galēju līdzekli, bija samērīga, bāriņtiesas vadītājs atbild: «Emocionāla vardarbība bieži vien pat vairāk sāp nekā fiziska. Sevišķi tad, ja tā notiek citu cilvēku klātbūtnē.» Ar to viņš lika manīt, ka lietā nav maza nozīme liktenīgajiem notikumiem skolā.
Pērn Rīgas bāriņtiesa vecāku aizgādības tiesības pārtraukusi 403 vecākiem. Iestādes vadītājs lēš, ka šogad skaitlis nebūs mazāks. Vienlaikus A. Krasnogolovs gan atzīst - gadījums, ka vecāki ir sabiedrībā normāli situēti cilvēki, ir netipisks. Lielākoties bērni tiek atņemti vecākiem, kuri par tiem nerūpējas, atrodas narkotiku vai alkohola atkarībā. Taču šajā gadījumā bāriņtiesai neesot pamata savu lēmumu par bērnu izņemšanu atcelt, ja vecāki neapmeklēs attiecību uzlabošanai ģimenē paredzētus kursus.
Administratīvās rajona tiesas sēdē tiesnese Aija Reitupe pieņēma starplēmumu, ka līdz nākamajai tiesas sēdei 4. oktobrī vecākiem jāveic tiesu psiholoģiskā ekspertīze. Taču vecāki, vīlušies iespējā bērnus nekavējoši dabūt mājās, nozīmēto ekspertīzi neveica. Tiesas lēmuma nepildīšanu viņi Dienai pamato ar aizdomām, ka bērnus ģimenei ciniski un nežēlīgi atņēmušas amatpersonas, kas varētu būt saistītas ar noziedzniekiem, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību, pārdodot bērnus adopcijai ārzemēs. Tādēļ laika posmā no augusta līdz oktobrim viņi rakstījuši sūdzības dažādām instancēm. Tā rezultātā administratīvās tiesas process ir ieildzis. Nākamā sēde nozīmēta uz novembra vidu.
Skola tā pati, bet māju nav
Jaunajā mācību gadā trīs māsas, dzīvojot bērnunamā, turpina mācīties savā agrākajā skolā - tikai otrajā, ceturtajā un sestajā klasē. Skolas direktore, kas dienā, kad bērni tika izņemti no ģimenes, sociālās pedagoģes sastādīto iesniegumu pašvaldības sociālajam dienestam neparakstīja (šāds dokuments sekoja trauksmes zvanam), saka, ka nav iedomājusies, ka notikušajam būs tik nopietnas sekas. «Man likās, ka vecākus izsauks uz sociālo dienestu, veiks pārrunas un tajā pašā dienā bērnus atlaidīs,» stāsta direktore. Viņa gan ir arī nobažījusies, ka vecāki meklē ienaidniekus, kur to nav, neuzticas bāriņtiesas, sociālā dienesta darbiniekiem un it nemaz situāciju nevērtē paškritiski.