Slovēņu filozofs Slavojs Žižeks savos darbos bieži min kādu filmas sižetu. Kafejnīcā ienāk kungs un vēlas pasūtīt kafiju ar saldo krējumu. Viesmīlis atbild, ka saldā krējuma diemžēl nav, ir piens, un tad seko it kā absurds teksts: «Vai varu jums piedāvāt kafiju bez piena?» Tā teikt, kad nav, tad nav, vismaz būsim konsekventi... Dialogi valdības sēdēs nereti ir līdzīgi un mudina domāt par nepieciešamību mainīt lēmumu pieņemšanas formu.
Kā piemēru var minēt vakardienas sēdi. Zemkopības ministre informē par summām, ko gatava ziedot va/s Latvijas Valsts meži. Reformu partijas ministriem ir iebildumi, jo šis jautājums neesot skatīts Koalīcijas padomē.
Absurdais šajā situācijā ir tas, ka visi tā pieraduši, ka vispirms «jautājumi» tiek saskaņoti Koalīcijas padomē, ka aizmirst - šāda konstrukcija vispār Satversmē nav minēta, tā ir savulaik politiskās konjunktūras dēļ iedibināta, tajā spriestais ir publikai vēl mazāk zināms un saprotams nekā Saeimā vai Ministru kabinetā.
Respektīvi, ieradums izrādās tik spēcīgs, ka visnotaļ adekvāti ļaudis paši (iespējams, neapzināti) stiprina ačgārnu lēmumu pieņemšanas mehānismu, kad diskusijas notiek kaut kādos neformālos, necaurspīdīgos forumos.
Šajās aplamībās tiek ievilkta arī ierēdniecība. Piemēram, Finanšu ministrijas pārstāvis, runājot par Eiropas fondiem, kā pašsaprotamu min, ka par to lemšot kaut kādā «koalīcijas darba grupā». Kas tās par blēņām? Ir zināma izpildvaras hierarhija - ministrijas, to valsts sekretāri, valsts sekretāru vietnieki, kas atbild par jau konkrētām sfērām, utt. Protams, ir politiskais vadītājs - ministrs. Bet ne jau pusslepeni formāti, kuros politiķi - turklāt ar savu labi zināmo izcilās kompetences līmeni - ietekmē ierēdniecību.
Ziedojumu tēmai ir turpinājums. Premjers it kā piekrīt, ka šādi jautājumi savlaicīgi izrunājumi, un aicina Satiksmes ministriju informēt, kādas summas ziedos tās pārraudzībā esošie uzņēmumi. Nozares ministrs attrauc, ka ar naudu esot švaki, ka neko neziedošot. Seko valdības vadītāja aicinājums... tad par to arī ziņot (t. i., ka neziedos). Izbaudiet šo loģiku - pārvaldei tātad jāformalizē (rīkojuma, protokollēmuma utt. projekti) ne tikai tas, ko tā darīs, bet arī tas, ko tā nedarīs.
Te, protams, var ilgi vingrināties zobgalībās par to, kādus papīrus par to, ko tās nedarīs, ministrijas varētu ģenerēt, bet patiesībā nav nekā smieklīga. Jo, iespējams, viens no iemesliem niķim nofiksēt katru sīkumu tieši ir pieredze, ka ir publiskā un ir aizkulišu politika, turklāt pēdējā neadekvāti ietekmē pirmo.
Tātad, lai cik neizbēgamas Latvijā ir koalīcijas valdības, būtu nopietni jāpārdomā, vai Koalīcijas padome un tās atvasinājumi neuzurpē pārāk daudz varas.