būs tāpat kā mīlēt -
sajust straumi plūstam sev pretī,
sajust straumi stiprāku par sevi,
sajust straumi un plūst tai pretī,
sajust straumi sevi nesam,
nebaidīties un nirt.
Tik skaisti par aiziešanu no šīs pasaules dzejniece Astrīde Ivaska raksta kādā ārpus krājumiem palikušā dzejolī. Astrīde pieder pie tās spēcīgās, vitālās un smalkās paaudzes, uz kuru vārds «mirt» it kā neattiecas. Tas līdz pēdējam brīdim neattiecās arī uz Astrīdi. Vēl pavisam nesen viņu - elegantu un starojošu - varēja redzēt Rīgas teātros, koncertos, grāmatu atvēršanās. Viņas klātbūtne piešķīra notiekošajam īpašu auru. Piešķīra balto gaismu, par kuru Imants Ziedonis kādā vēstulē dzejniecei rakstīja: «No kurienes Jums šī baltā gaisma? No senčiem, no sevis, no ezeriem? No citiem? Tad - kas ir šie citi, kas Jūs veda līdz patiesības brīdim?»
Ziedoņa īsajos jautājumos itin kā iekodēta visa Astrīdes dzīve. Viņas senči, kas turpina dzīvot Astrīdes dzejā, - tēvs, represētais Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Hartmanis, kura zaudējumu nevar aizstāt nekas, māte, kurai līdz ar mīļo Lesteni Astrīde veltījusi rindas: «Lielajos Lestenes ābeļu dārzos ar ābelēm ziedēja gaiļpieši reizē.» Ezeri - dzimtenes ezeru kristības, dziļā, spēcīgā, maigā Latvijas dabas sajūta, kas paliek visu Astrīdes dzīvi pasaules pagalmos, pilīs un būdiņās, kur pabūts kopā ar dzīvesbiedru un mūža draugu igauņu dzejnieku Ivaru Ivasku. Amerikas intelektuālā dzīve, palīdzot Ivaram Ivaskam žurnāla Books Abroad, vēlāk World Literature Today darbā, uzņemot pie sevis mājās pasaules literatūras dižgarus. Somijas vasaras neskartajā ziemeļu dabā. Ceļojumi. Mājas Īrijā. Un mājas Latvijā.
Astrīdes Ivaskas dzīves un daiļrades pētniece, grāmatas Lauva autore Anita Rožkalne par dzejnieci reiz teikusi: «Pasaules literatūras elpa, rosīgā garīgā dzīve, prestižu salonu dzīve, un tam pretsvarā - latviskās dzīves izjūtas kodi, vēlme būt kopā ar neskarto dabu, spēja izjust un vārdos ieaust niansētu, precīzu pārdzīvojumu, tās ir vienas pasaules divas šķautnes, kas ir vienlīdz svarīgas Astrīdes Ivaskas dzejnieces dzīvē.»
Atgriešanās uz dzīvi Latvijā pēc vienatnības gadiem Īrijā Astrīdei mūža nogalē sagādā jaunas dzīves sākumu. Ne vien tas, ka viņa atkal ir savā bērnības un jaunības dienu dzīvoklī Pulkveža Brieža ielā, kas kļūst par viesmīlīgu ciemu vietu daudziem dzejnieces domu un dvēseles draugiem. Latvijas dzīve Astrīdei dāvā vēl vienu īpašu satikšanos - ar rakstnieku Valentīnu Jakobsonu, un uzplaukst mīlestība. Tik spilgti atmiņā palikuši kādi Prozas lasījumi, kuru ballītē izceļas šis leģendārais pāris - Astrīde un Valentīns - iemīlējušies kā jaunībā.
Būdama daudzu dzejoļu krājumu, izcilu atdzejojumu autore, Astrīde dzīves nogalē atzina, ka patiesībā ir tikai divas lielas viņas dzīves uzvaras - kad viņa iemācījās cept rupjmaizi un igauņu valodu, kas bija viņas vīra valoda.
Baltā gaisma, kuru Astrīde izstaroja dzīvē, lai tagad pavada viņu mūžībā. Mums paliek viņas vārdotājas balss -
Ne tumsa, ne bailes,
ne izmisums.
Vien reizēm man kaklā uzvizēs
ziedlapa dzintara dzīlē.
Nora Ikstena